Šodien, vedot savu bērnu uz skolu, mani pārsteidza meitas sacītais: “Mammu, vai zini, kāds ir populārākais jautājums, ko cilvēki uzdod ChatGPT?” Kad atbildēju noliedzoši, meita man sāka uzskaitīt pāris jautājumu, taču tiem visiem pamats bija viens – cilvēki jautā – “Kā man būt laimīgam / ko man darīt ar savu dzīvi?”. Godīgi sakot, nošokējos, jo man šķita, ka ne jau mākslīgais intelekts var atbildēt uz šo jautājumu, bet mēs katrs pats.
Un tad atvēru pārskatīt ziņu portālus, kur ik pa laikam ir dažādas pamācības par to, kā uzlabot savu mentālo veselību, kā dzīvot labāk, ar kādām apņemšanām uzsākt jaunu gadu un tā tālāk. Vai tiešām mēs esam nonākuši punktā, kur paši vairs nespējam tikt galā ar savām emocijām, bailēm, mērķiem un vispār dzīvi kā tādu? Kurā brīdī esam pazaudējuši sevi?
Droši vien, katrs varētu mēģināt atbildēt uz šiem jautājumiem par savu dzīvi pats, taču es uzskatu, ka lielākā daļa mūsu mentālās veselības problēmu ir sākušās līdz ar interneta un sociālo tīklu attīstību. Rīki, kuru mērķis ir bijis padarīt mūsu saites ciešākas un informācijas pieejamību plašāku, patiesībā mūs ir attālinājuši un savstarpējā komunikācijā iedzinuši dziļu ķīli.
Informācija tiešām ir kļuvusi pieejama, kā reiz izteicās kāds politiķis – vairāk nekā jebkad. Pat “draugu” sociālajos tīklos ir vairāk nekā vajag. Un vēl tur ir cilvēki, kuriem patīk nevis strādāt ar sevi un savu dzīvi, bet savu žulti izgāzt uz citiem. Protams, anonīmi. Jo tad jau drosme ir. Laikā, kad kāds ir saņēmies kaut ko mēģināt, darīt, un, jā, arī dažreiz kļūdīties, arvien biežāk pierādās, ka labāk ir… nedarīt. Jo tad nav par ko tevi nozākāt.
Pirms 30 gadiem (pat pirms 20) šķita normāli iziet no mājas ārā, aiziet pie kaimiņienes vai draudzenes, iedzert kafiju un izrunāt dažādas savas aktualitātes, pārrunāt dzīvi un beigu beigās sarunas laikā pašai nonākt pie slēdziena, kā man rīkoties, ko darīt, kā uzlabot to, ko es gribu. Tagad mēs atveram glaudāmo telefonu, iemetam mātē Google jautājumu un tad lasām simtiem padomu. Var gadīties atrast kādu tiešām uzrunājošu lifehack vai ideju, bet patiesībā tajā brīdī tā sajūta, ka tu esi bijis saziņā ar dzīvu cilvēku, izpaliek un tu tāpat paliec ar savām šaubām, nedrošību un motivācijas trūkumu. Pietrūkst kāda, kurš tajā brīdī pasaka – klau, tev izdosies, tu tiešām vari!
Pēdējos dažos gados attīstība ir gājusi tālāk un uzvaras gājienu ir sācis mākslīgais intelekts, kuru cilvēki ir sākuši bieži izmantot ne tikai kā rīku, kas uzlabo darba efektivitāti, bet arī kas aizvieto dzīvu cilvēku. Nav šaubu, ka tajā pieejamā informācija ir plaša (plašāka nekā viens cilvēks spētu zināt) un tas var piedāvāt virkni risinājumu, bet tie visi taču ir radušies no mums, cilvēkiem, kas apmāca šo vidi. Un pat slavenais ChatGPT gājiens – visam piekrist un it kā tevi motivēt, atbalstīt, kaut kā joprojām nešķiet patiess, dabisks… Tad nu jautājums par to, ko mums darīt ar savu dzīvi un kā būt laimīgiem, joprojām paliek aktuāls.
Ko daru es? Piespiežu sevi iziet ārā pie dabas. Mājās, siltumā, savā komforta zonā ir ļoti ērti, bet tas neuzlādē, nedod mieru un nepalīdz saklausīt savu iekšējo pasauli. Ne velti saka, ka dabā nav nekā nederīga. Vien pusstunda pa klusu priežu mežu, takas malās pamanītas sēnes, kāds čiekurs, kas izraisa interesi, sniegā atstātas lapsas pēdas, dzenis, kas ritmiski kaļ vai kaut kur krūmājā dziedoša lakstīgala, neatkarīgi no gadalaika, kad tu tur esi, tas iedod nu tāaaaadu mieru un enerģiju, ka tu beidzot sāc dzirdēt sevi. Ko es gribu? Ko man vajag? Kā atgūt mieru? Ja blakus ir dzīvs cilvēks – enerģijas apmaiņa dubultojas, turklāt kaut kur dziļi dvēselē tiek piepildīts kāds tukšs sajūtu trauks un mazinās vientulības sajūta. Un pats labākais – visticamāk nesatiksi nevienu gudrinieku, kurš gribēs tevi aci pret aci izsmiet, jo viņš noteikti zina labāk, ko tev darīt ar tavu dzīvi…
Ir sācies jauns gads, nupat jau aizvadīts pirmais mēnesis un dienas sāk palikt garākas. Varbūt ir laiks apstāties, telefona vietā izvēlēties pašam sevi un tomēr pašam atrast atbildi uz jautājumu – ko man darīt ar savu dzīvi?