No lapkoku praulgrauža līdz “Sēņu teātrim” – Turaidā svin “Ozolu dienu”

Turaidas muzejrezervātā aizvadīta ikgadējā “Ozolu diena”, kas vienkopus pulcēja dažādu jomu pētniekus un ekspertus. Pasākuma apmeklētājiem bija iespēja uzzināt ne tikai par pašiem kokiem, bet arī par to iemītniekiem, tostarp lapkoku praulgrauzi, kas ir viena no šīs vietas simboliskajām un īpaši aizsargājamajām vabolēm.

Daugavpils Universitātes pētnieks, entomologs Maksims Balalaikins uzsver, ka vecie, dobumainie platlapju koki ir unikāla dzīvotne: “Šis lapkoku praulgrauzis ir viena no sugām, kas ir visvairāk aizsargājama Eiropas Savienībā, balstoties uz Biotopu direktīvas prasībām. Protams, tas ir vesels sugu komplekss, un pie mums ir sastopama tikai viena no šīm kompleksa sugām. Šai sugai ļoti svarīgi ir veci, dobumaini platlapju koki. Šīs sugas attīstās vecos platlapju kokos, un šo koku aizsardzība ir būtiska. Svarīgi, piemēram, pēc vētras koku saglabāt – protams, mums jāsamazina bīstamība, bet kaut kādas dzīvotņu struktūras mēs tomēr varam atstāt, kur var turpināties šī attīstība.”

Kā jau Ozolu dienā pienākas, atsevišķa uzmanība tika veltīta arī pašam ozolam. Dendrologs Gvido Leiburgs atklāja neierastus fakts – piemēram, kas vieno melno ozolu ar vīna darīšanu un kāpēc dzērienu korķiem izmanto tieši šī koka mizu, kā arī skaidroja, kā no stumbra pareizi ņemami koksnes paraugi un kādas ir koku aizsardzības stratēģijas.

“Mums šeit ir redzami divi koku paraugi. Viens ir ozols – šeit var redzēt koka mizu, tālāk aktīvo koksnes daļu, un tad ozolam ir tāda nosacīti iekonservēta koksnes daļa, kur caurulītes jeb vadaudi tiek azaudzēti ciet. Tā tiek noslēgta un piesūcināta ar tanīniem, un šāda ozolkoksne ir ļoti, ļoti izturīga. Šāds paraugs, piemēram, ir aptuveni 117 gadus vecs ozols. Bet šī otra, piemēram, ir parastā priede no Jūrmalas pilsētas – šis paraugs ir ieurbts precīzi līdz serdei, līdz koka centram. Šim paraugam ir 333 gadi, un tas ir iegūts no joprojām augošas priedes. Trīssimt gadu laikā koks ir saglabājis sevi, un tās ir šo Latvijas izturīgo koku atšķirīgās stratēģijas. Ja ozols sevi aizsargā ķīmiski ar tanīnskābēm – tām pašām, kas ir vīnā un kāpēc mums garšo sarkanvīns –, tad skujkoks priede sevi aizsargā ar sveķiem. Vaļējās sveķu ejās ir pilnīgi cita anatomiskā struktūra. Gan priede, gan ozols ir Latvijas ilgdzīvojošākie koki, kas var sasniegt lielāko vecumu,” stāsta G. Leiburgs.

Pirmo reizi pasākuma vēsturē īpaša uzmanība veltīta arī mikoloģijai jeb sēņu pasaulei. Mazākie apmeklētāji kopā ar Rīgas Latviešu biedrības jaukto kori un folkloras kopu varēja iesaistīties unikālā “Sēņu teātrī”.

Rīgas Latviešu biedrības Folkloras komisijas vadītāja Margita Poriete skaidro: “Bērni piedalās izrādē bez mēģinājuma. Viņi vispirms izgatavo sēņu lelli, un tad mēs pastāstam, kā tā būs jāvada. Gatavojam tās no dabas materiāliem – no kartupeļiem, burkāniem, puķkāpostiem un citiem materiāliem, kas tepat mežā ir pieejami. Kad veidoju šo scenāriju, konsultējos ar Dabas muzeja speciālisti, mikoloģi Inesi Danielu, lai izrādē tiešām parādītu šo sēnes dzīvesstāstu.”

Turaidas meža parkā pasākums norisinās jau piekto gadu. Organizatori uzsver, ka tā ir reta izdevība ikvienam apmeklētājam tiešā vidē satikt nozares pētniekus un klātienē izprast meža ekosistēmas daudzveidību.

Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte norāda: “Ozolu diena ir viena no iespējām vērst lielāku uzmanību uz dabas mantojumu. Turaidas mežaparks jau vairākus gadus ir kļuvis par tādu platformu izglītošanai, jo cilvēki, kuri atnāk, šeit uz vietas redz dzīvo dabu, kokus un dīķus. Tas palīdz visu to dabas sajūtu dabūt, jo tu esi vietā, par ko runā. Šeit ir arī lieliska iespēja satikties sabiedrībai ar zinātniekiem – entomologiem, biologiem, dendrologiem. Šogad pirmo reizi runājam arī par sēnēm.”

Savukārt Turaidas muzejrezervāta muzejpedagoģe Ija Kivlina atceras pasākuma saknes: “Šis pasākums aizsākās pirms pieciem gadiem. Kad atnācu uz šejieni strādāt, vajadzēja izdomāt kaut ko bērniem mežā. Nākot šurp un iepazīstoties ar Turaidas dabas bagātībām, sapratu, ka varētu informēt sabiedrību par mūsu dabas brīnumiem. Mums ir tāda īpaša vabole kā lapkoku praulgrauzis, kas ir dabas aizsardzības simbols. Pie mums tā dzīvo, un tā bija jāceļ saulītē.”

Šādi svētki Turaidā ļauj no jauna pārvērtēt mūsu ikdienas attieksmi pret vidi, parādot, cik svarīga loma dabas līdzsvarā ir pat vienam vecam koka dobumam vai sēnei. Apmeklētāji mājās dodas ar jaunu pieredzi un aicinājumu nākamreiz, staigājot pa mežu, ieskatīties apkārtējā pasaulē krietni vērīgāk.