Aglonas vidusskolas jaunais direktors Guntars Ratenieks, savus amata pienākumus sāka pildīt šogad 1.septembrī. Jaunajam direktoram ir 33 gadu pieredze pedagoģiskajā darbā, no tiem 25 gadus viņš bijis direktora vietnieks, strādājot audzināšanas, informātikas un mācību darba jomās. Septiņus gadus bijis skolas direktors un vienu – izglītības metodiķis.
Aglonas vidusskolas jaunais direktors Guntars Ratenieks.
Pēc novadu reformas Aglona nokļuva Preiļu novada administratīvajā teritorijā, taču skolu tīkla optimizācijas rezultātā arī Krāslavas novadā. Tagad Aglonas vidusskolā mācās bērni arī no Krāslavas novada slēgtajām lauku skolām.
Guntars Ratnieks stāsta, ka skolēnu skaits esot aptuveni tāds pats kā pagājušajā gadā. Krāslavas novads ir likvidējis praktiski visas lauku skolas, izņemot pilsētas skolas – šogad darbu vairs neuzsāka Andrupene, Priežmale un citas, Šķeltova, Grāveri. Autobuss ved skolēnus aptuveni 30 km rādiusā un arī daļa Rušonas bērnu, kas pabeiguši tur 1.-6. klasi , turpina mācības Aglonas vidusskolā. Ir arī bērni no Preiļu novada, kas neizvēlas ģimnāziju, bet vidusskolu, dzīvo internātā. Preiļu novadā palikušas tikai divas skolas – Aglonas vidusskola un Preiļu Valsts ģimnāzija.
Ja pareizi saprotu, Preiļu novadā šī skolu tīkla optimizācija vairs netiek plānota, un vidējo izglītību arī turpmāk varēs iegūt gan pie jums, gan Preiļu Valsts ģimnāzijā?
Pieļauju, ka optimizācija vēl varētu skart pašu Preiļu pilsētu. Šobrīd, ja nemaldos, tur ir trīs skolas, un kāds būs to liktenis, to izlems Preiļu novada dome. Situācija ar skolām ir pietiekami sarežģīta, bet mēs esam savā nišā, pietiekami tālu no visiem konkurentiem, ja tā var teikt, – no Preiļiem, Dagdas un Krāslavas.
Dalījums – lauku skola un pilsētas skola. Runājam par individuālāku pieeju no vienas puses un augstākiem mācību rādītājiem jeb centralizēto eksāmenu rezultātiem no otras. Kā Jūs to komentētu?
Tas ir jāskatās kompleksi un arī individuāli, jo šie rādītāji būtiski atšķiras. Ne tikai no tā, vai tā ir lauku, vai pilsētas skola. Arī dažās Rīgas skolās ir ļoti zemi šie rādītāji, nezin kāpēc par to nerunā. Tas ir tāds politisks uzstādījums – ja valstī vajag kaut ko pierādīt, statistika tiek izmantota pilnīgi jebkam. Matemātiski, ja mēs rēķinām, Latgales lauku skolās vienā reģionā var kopā būt tikpat daudz skolēnu, cik vienā Rīgas skolā. Bet es uzskatu, ka lauku skolās nevarētu būt sliktāka kvalitāte. Vienīgais, ka lauku skolās bieži vien nonāk arī skolēni ar mācīšanās traucējumiem, kuru vecākiem vienkārši palūdz bērnus izņemt no pilsētas skolām. Loģiski, ka mūsu, lauku skolu, uzdevums ir šos bērnus dabūt līdz eksāmeniem un izdarīt visu, lai viņi pabeidz 9. klasi. Par to arī maz runā. Laukos un lauku skolās arī nav tik liels privātskolotāju tīkls, kā pilsētās. Nav noslēpums, ka daļa pilsētas skolu rezultāti, lai gan es negribu apvainot kolēģus, nav skolas nopelns, bet lielā mērā arī privātskolotāju darba nopelns.
Viens piemērs. Mana iepriekšējā darba vieta bija Pelēču pamatskola, un pēdējā gadā pēc 9. klašu eksāmenu rezultātiem Pelēču pamatskola apsteidza visas Preiļu skolas. Tā ka es kategoriski noraidu to pieņēmumu, ka lauku skolās nevarētu būt labi rezultāti. Pie visa ir jāstrādā!
Vienīgi šeit ir skolotāju trūkuma jautājums, lauku reģionos ir grūtāk atrast jaunus pedagogus un nokomplektēt stabilu kolektīvu. Tas pats ar mācību vidi. Ir gan labas lauku skolas, gan sliktas pilsētas skolas, šis dalījums nav korekts.
Gadiem strādāju izglītības sistēmā, un, atceros, piemēram, to kampaņu pret internātskolām. Tur tika apzināti izvilkti fakti, kas bija izdevīgi, nepētot kompleksi šo jautājumu. Tādēļ te būtu jādomā kritiski un vērtējuma noteikšanai būtu jāskatās katras skolas individuālais piemērs un rādītāji.
Kā ir ar jauno 15% eksāmenu slieksni? Vai tas ietekmēs skolas sniegumu, Jūsuprāt?
Problēma ir mazliet kaut kur citur, te viss ir atkarīgs no satura, kādu ieliekam eksāmenā, procentus mēs varam likt kaut vai 30. Sastādot eksāmena uzdevumus, sastādītājiem jāsaprot, ko 9. klases bērns var vai nevar izdarīt. Ja mēs eksperimentēsim ar šo, rezultāti būs tādi, kādi būs. Vienu gadu jau tika eksperimentēts, un daudzi eksāmenus nenokārtoja, pēc tam šī procentu latiņa tika nolaista daudz zemāk. Bet tas jau nemaina zināšanu līmeni un vecumposma izpratni. Lielākā kļūda bija tā, ka mēs jaunajā mācību saturā pārlikām vielu no vidusskolas uz pamatskolu. Tas nebija nekādi pamatots ar vecumposma īpatnībām.
Aglonas vidusskola.
Tagad to, ko kādreiz mācījās vidusskolā, skolēni ir spiesti apgūt pamatskolas līmenī, tas bija pilnīgi nepamatoti, vienkārši, lai tolaik reformu realizētu. Un atcerēsimies, ka eksāmenus kārto arī skolēni ar mācību traucējumiem. Un, ja bērnam ir grūtības jau ikdienā strādāt, kā viņš var nokārtot eksāmenu? Es uzskatu, ka pāriešana uz centralizētajiem eksāmeniem bija kļūda. Arī ģimnāzijas, piemēram, šos rezultātus īsti neņem vērā tā, kā tas bija plānots, – ka tās tos rīko savas atlases dēļ. Tāpēc nav skaidrs, kāds īsti ir šo eksāmenu mērķis. Veidot reitingu? Priekš kam?
Ja man puse skolēnu ir ar mācību traucējumiem, mēs priecājamies par to, ka viņi vispār skolu pabeidz. Tas pats ar pedagogiem – ne visi var būt izcili un radoši. Tā tas ir visās profesijās, taču, nez kāpēc šajā kontekstā vienmēr tiek izcelti skolēni, skolotāji un skolu rezultāti. Procentus varam likt kaut vai 50, bet ir jābūt pamatojumam, arī psiholoģiskajam. Mums taču ir milzum daudz organizāciju, kas strādā izglītības sfērā, bet šādi pētījumi netiek veikti. Un tas rada milzīgu stresu arī pedagogiem. Ministrijas līmenī šķiet, ka visi kā strausi ir iebāzuši galvas smiltīs un cer, ka skolas pašas tiks ar to visu galā kaut kā. Te ir tā Latvijas problēma visās jomās – lēmumus pieņem tie, kas nav konrkētajā vidē strādājuši.
Kā ir ar pedagogu komplektāciju, vai visas vietas ir aizpildītas un kāds ir pedagogu vidējais vecums? Un vai pedagoga vecums arī ir mēraukla viņa darba kvalitātei?
Runājot par vecumu, tas arī ir ļoti individuāls rādītājs. Dažs labs jauns cilvēks neko nevar izdarīt, daži arī lielā vecumā – spēj. Mans viedoklis, protams, ir tāds, ka, ja cilvēks visu dzīvi ir nostrādājis skolā, viņam ir jāļauj arī atpūsties. Bet nu bieži vien gadās, ka vadībai jālūdz pensionārus vēl pastrādāt, jo vienkārši nav, kas viņus aizstāj. Vecums nav konkrēts rādītājs – ir daudz jaunu cilvēku, kas nav motivēti strādāt. Vienīgais, ka vecumā cilvēkam ir daudz grūtāk iemācīties jaunas lietas, tai skaitā tehnoloģijas, kas ir aktuālas jauniešiem.
Mums skolā notiek paaudžu maiņa, mums ir paveicies, – esam nokomplektējuši skolotāju sastāvu, tā ka esam sākuši mācību gadu uz pozitīvas nots. Bet es zinu daudzas skolas, kas pedagogus joprojām meklē. Tā ir liela problēma. Un atalgojums šeit pat nav tik liela problēma. Vairāk attieksmes jautājums no sabiedrības, no vecākiem, kas ļoti daudz pieprasa un katru skolotāja kļūdu pārvērš gandrīz vai par traģēdiju.
Mēs, kā saka, vecie buki, esam spējuši jau uzaudzēt biezu ādu pret šādiem gadījumiem, bet jaunajiem pedagogiem skaidrs, ka tas ir šoks. Un, ja viņus neatbalsta, nepalīdz, tad viņiem sāk šķist, ka viņi ir nonākuši nepareizā vietā. Tā ir tā lielā problēma – sabiedrības neiecietība kopumā. Ja šādi turpināsies, skolām būs grūti piesaistīt jaunus skolotājus. Tas ir arī administrācijas jautājums – ne velti Latvijā šobrīd trūkst arī direktoru, un tas arī būtu jāskata kā likumsakarība, kā simptoms. Izglītības un zinātnes ministrijai ir ļoti interesanta nostāja, gandrīz vai ignorēt šos faktus, un reāli risinājumi šīm problēmām netiek piedāvāti. Taču tas ir viens no atslēgas momentiem – spēcīga administrācijas komanda, lai skola var iet uz priekšu.
Kāds ir skolēnu etniskais sastāvs?
Ja pati Aglona ir vairāk vai mazāk latviska, tad pagasti, kurus mēģinām integrēt – Priežmale, Šķeltova, Grāveri – tur ir izteikta krievvalodīgo iedzīvotāju dominance. Skolas nostāja ir tāda, ka mēs mudinām skolēnus runāt latviešu valodā. Mācību stundās tas ir bez jautājumiem, protams, bet mēs mudinām to darīt arī starpbrīžos. Tas ir jādara ļoti uzmanīgi – skolēnos uzspiešana parasti rada agresiju un pretestību, tādēļ mēs to mēģinām darīt iecietīgi, iesaistot viņus dažādos pasākumos, kur skan latviešu valoda. Tas nav viegli, jo tas sastāvs ir aptuveni puse uz pusi, pie tam ir ļoti daudz arī jaukto ģimeņu, kur ikdienā skan abas – gan latviešu, gan krievu valoda. Bet skola noteikti mēģina sekmēt latviskumu, un te darba ir ļoti daudz – mūzika, ko klausās skolēni, spēles, ko spēlē – tās pamatā ir krievu valodā. Mūsu valsts dara gaužām maz, lai mums būtu kvalitatīvas alternatīvas šim saturam latviešu valodā, un tas nav gluži skolas jautājums, tas ir arī mediju politikas jautājums.
Kāda bija skolēnu un vecāku reakcija uz krievu valodas izņemšanu no skolas aprites?
Es domāju, lielākā daļa ir samierinājušies. Tieši samierinājušies ar šo faktu. Protams, paaudzei, kas uzaugusi padomju laikā, tā ir liela sāpe, teikšu tā. Viņi bija pieraduši, ka viņi te ir noteicēji. Liela problēma ir arī latviešu lielā piekāpība. Es ar savu personālu vienmēr runāju latviešu valodā, bet bieži vien notiek pāriešana uz krievu valodu, komunicējot ar krievvalodīgajiem. Tai ir jābūt mūsu pašu nostājai, lai mūs respektē kā nāciju. Mēs jau neaizliedzam nevienam runāt krieviski ģimenēs, bet publiskajā telpā, sevišķi skolā, tai jābūt latviešu valodai. Es domāju, ar laiku cilvēki samierināsies, sevišķi, kad nomainīsies paaudze, kas dzimusi un augusi padomju laikā.
Karš – kā runājat par šo tēmu skolā?
Protams, ar bērniem ir jārunā par karu, mēs nedrīkstam radīt ilūziju, ka karš ir kaut kāda spēle. Arī vēsturē, ko es mācu, uzsveru, ka karš nav nekāda pastaiga vai skaista pabraukšana tankā. Bieži vien ilūzija, ka karš ir vienkārši spēle, kurā iztrūkst sāpes, kritušie, cietušie. Skaidrs, ka no tā jāizvairās. Bet mēs arī speciāli nedramatizējam situāciju, kamēr pie mums nenotiek nekas tik nopietns, kā, piemēram, Polijā, kur krīt droni. Es domāju, cilvēki nemaz netic, ka mēs varētu iesaistīties karā, kamēr mums uz galvas nekritīs bumbas, arī cilvēkiem tas viss šķitīs salīdzinoši mierīgi. Bet mēs bērnus tam gatavojam, mēs sakām, ka karš ir iespējams, ka mums ir jābūt gataviem visām dzīves situācijām. Un te es bieži atceros savu vecmāmiņu, kas stāstīja, ka mūžam neaizmirsīs II pasaules karu, kad viņi slēpās mežā, kad krita bumbas. Tā ir daļa mūsu dzīves, ja karš būs, tas būs, un ar to ir jāsamierinās, bet es nedomāju, ka tam pilnībā var sagatavot cilvēkus.
Bērni, ja mēs pareizi viņus audzinām un ievirzām izglītības procesā, viņiem nekādas ideoloģiskas klišejas nav jāuzspiež. Ja mēs viņus audzinām par domājošiem cilvēkiem, un mēģinām iejusties šajās lomās, arī agresora pusē – ja tev mājās ienāk kāds svešinieks, kas uzvedas bīstami un agresīvi, vai tas ir labi vai nē? Mēs mēģinām skaidrot to tā, lai viņi paši izprot problēmu.
Ja kaimiņam kāds iebrucējs uzlauž māju, vai tas ir forši? Nevaram izvairīties no šīs tēmas, mēs nevaram nerunāt par karu, jo, ja to nedarīsim mēs, bērni meklēs informāciju kaut kur citur. Un viena no svarīgākajām lietām – ja mēs izaudzēsim paaudzi, kas spēj domāt, kas spēj analizēt situāciju un saprast, kurš ir labais un kurš ir sliktais, tas būs daudz vērtīgāk.
Es kategoriski noraidu, ka mums būtu jāizvairās no šīs tēmas. Mēs jau vienreiz pieļāvām kļūdu, ļaujot tik daudz bērnu prātus pārņemt kaut vai viedajām tehnoloģijām, un tāpēc tie bērni šobrīd ir tādi, kādi viņi ir, tādi, kādus mēs izaudzinājām. Un tas pats ir ar kara tēmu – ja mēs atdodam iniciatīvu par to runāt kādam citam, tad šis viedoklis attiecīgi arī tiek formulēts bez mums. Mūsu uzdevums ir šo, iespējams, pretrunīgo informāciju vai agresora naratīvu pārķert un pašiem runāt ar bērniem.