Nu labi, neizlikšos – modi es apbrīnoju joprojām. Pavisam nesen vēlreiz noskatījos filmas “Sātans Pradas brunčos” pirmo daļu, jo manīju, ka pēc 20 (!) gadiem iznākusi otrā daļa. Pirmoreiz filmas pirmo daļu skatījos vēl vidusskolas laikā. Toreiz to neuztvēru tā, kā tagad un daudz kā nesapratu. Tomēr, tā kā mazliet laiks ir pagājis un arī pati esmu daudz kā dzīvē pieredzējusi un strādājusi dažkārt līdzīgā gaisotnē, kā filmas galvenie varoņi, devos uz otrās daļas skatīšanos kino ar lielu interesi.
Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka gribas uzkrāsoties, uzcirsties, uzkrāsot sarkanu lūpukrāsu un doties uz kino? Nu, varbūt uz randiņu ejot, tā ir gadījies, bet tāpat vien, bez īpaša iemesla? Man jā. Kaut kas abās filmas daļās ir mazliet maģiski pievelkošs – gan mūzika, gan tērpi, gan dzīve, kādu, iespējams, daudzas no mums ir vēlējušās (vai gatavas pat nogalināt, lai strādātu tādā amatā, kā saka filmā – don’t be ridiculous, everybody wants this!*). Luksuss, elegance, brendi, modes skates, smalki ļaudis un pasākumi, šampanietis, ietekme, statuss un grācija.. Protams, tam visam apakšā ir arī sava ēnas puse – tam tiek daudz ziedots, gan attiecību, gan laika, gan arī ģimenes un draugu ziņā. Un arī darbs zem tā ir ne pa jokam. (Vai redzējāt, kā Endija teju vienmēr skrēja, lai paveiktu darbus? Turklāt abās filmas daļās!)
Abas filmas vēsta ne tik daudz par modi, kā par statusu un hierarhiju. Un to, ka visi iesaistītie, kas strādā konkrētajā jomā būtībā ir par sevi nedroši un nepārliecināti cilvēki, kas ar statusa palīdzību cenšas sev un citiem pierādīt, ka ir vērtīgi un mīlami. To pierāda gan viņu sāncensība, gan vēlme izpatikt, gan darīt visu iespējamo, lai gūtu atzinību un kaut nelielu cieņu no Mirandas. Vien Endija filmas pirmās daļas beigās spēj pārkāpt sev un visam pārējam pāri, vienkārši saprotot, ka ir guvusi nenovērtējamu pieredzi modes redakcijā, bet nu viņa var, neko nepaskaidrojot, doties prom.
Viena no filmas atziņām, kas palika prātā, ir par čīkstēšanu un sūdzēšanos – saistībā gan ar darba pienākumiem, gan ar bosa vai vadītāja it kā nelāgo attieksmi – vai nu dari vai nedari. Novērtējumu gaida visi, bet tas nav pašsaprotams. Tev ir jādara tas, kas Tev ir nepieciešams, un ne vienmēr Tev par to dziedās slavas dziesmas. Negribi strādāt? Tad Tevi drīz vien aizvietos ar citu, kas jau stāv rindā un nepacietīgi gaida, lai darītu to, kas Tev nepatīk. (kā tur bija – visas gatavas pat nogalināt par šādu amatu, ja?)
Lai gan galvenā varone, modes žurnāla “Runway” vadītāja Miranda tiek dēvēta par sātanu, patiesībā no viņas var daudz kā mācīties. Viņa ir ļoti tieša, viņa nepazemināja savus standartus tikai, lai kādam izpatiktu un tieši tādēļ tika respektēta. Viņa nereaģēja emocionāli, viņa vispirms novēroja un tad nolēma, kā rīkoties. Viņa nekad nepacēla balsi, bet vienmēr runāja klusi – reizēm tik ļoti, ka dažkārt padotajiem nācās pat fiziski būt viņai tuvāk, lai tikai sadzirdētu, ko viņa vēlas teikt. Spēks vispirms virzās klusumā. Miranda zināja savu vērtību un to apzinājās. Viņa nepaskaidroja sevi, neatvainojās un nemazināja sevi. Viņas nebija “par daudz” un viņa nebija pārāka, viņai vienkārši apkārt bija ļaudis, kas nebija pietiekami paši par sevi, jo viņi bija nedroši un nepārliecināti. Iespējams, tieši tādēļ viņus šāds darbs valdzināja.
Mirandas tēls abās filmās bija iespaidīgs un respektu raisošs. Sieviete šajā vecumposmā reti kad tiek parādīta uz lielajiem ekrāniem, turklāt, vēl ar tik lielu ietekmi. Vēl jo vairāk – ja Miranda būtu vīrietis, šaubos vai šis tēls tiktu pasniegts kā “sātans”. Tad tā būtu pavisam normāla uzvedība, kura ir nepieciešama, lai sasniegtu lielus, izcilus un ambiciozus mērķus. Lai vadītu vienu no lielākajām modes redakcijām. Reti kurš iedomājas, ka bez šādas, daudziem, iespējams, šķietami drausmīgas uzvedības dēļ, nav iespējams sasniegt tik lielu izcilību un perfekciju. Skarbi, bet tā taču ir!
Filmas otrā daļa lika aizdomāties par mūsdienu pasauli, un to, kā mainās lietas ap mums. Tie tomēr ir 20 gadi. Pirmkārt, jau tas, kā mainās mediji, ne tikai modes, bet lielākā daļa. “Taustāmais” formāts izzūd, viss ir digitāls un “ēterisks”. Medijus pārpērk miljonāri. Nevainīgu cilvēku var ātri izķengāt un nogremdēt, jebkurš var nejauši zaudēt savu reputāciju, jo internets ir nežēlīgs un cancel culture tāpat. Otrajā daļā Miranda krita par ēsmu interneta nežēlībai, jo bija parādījušās ziņas, ka Runway it kā sadarbojas ar uzņēmumu, kas piekopj cilvēku paverdzināšanu. Tas, protams, bija nelāgs pārpatums, bet informācija internetā bija izplatījusies kā kūlas ugunsgrēks sausā zālē.
Otrajā daļā tika uzvērtas vairākas problēmas ar kurām jau šobrīd saskaramies – ka žurnālistika ir briesmās, prese mirst un daudzas lietas tiek aizstātas ar mākslīgo intelektu – gan attēli, gan rakstītais teksts. Līdz ar to, tiem, kuriem nav dabīgā intelekta, kļūst par lielākiem “ekspertiem”, jo pat interpunkcijas kļūdas un teksta veidošana viņu vairs nenodod. It kā. Cilvēki vairs daudz nelasa, ja arī lasa, tad, galvenokārt, tikai virsrakstus, no kuriem arī izdara savus kļūdainus secinājumus. Medijiem ir jācīnās par to, lai piesaistītu auditorijas uzmanību, gandrīz vai jātaisa cirks, lai vairotu skatījumu skaitu. Tādēļ tiek ķertas dažādas ekskluzīvas intervijas un stāsti. Arī uzmanības noturēšana kļūst arvien grūtāka. Viss kļuvis ātrs, prasts, bezpersonisks un vienkāršs – filmā tas iezīmējās ne tikai žurnālistu un mediju darbā, bet arī attieksmē vienam pret otru. Piemēram, Mirandas biznesa sarunās, kurās ar jaunajiem biznesa parneriem vairs nav nepieciešama īpaša galdiņa rezervēšana restorānā, lai pārrunātu lietas, bet pietiek ar 20 minūtēm vienkāršo darbinieku kafetērijā. Un sasveicināšanās ir vienkārši dunka pa plecu, neskatoties uz cilvēka vecumu, pieredzi un statusu.
Otrajā daļā Mirandas sasauktās sapulces laikā parādās arī mūsdienās tik ļoti aktuālā politkorektā runāšana. Kad viņa kādu no modelēm nodēvē par body negative, tādējādi liekot saprast, ka modeles svars nav atbilstošs tērpu standartam, Miranda saņem caururbjošu skatienu no savas jaunās asistentes. Tādējādi viņa uzreiz savu runu izlabo uz body positive.
Bet tas, kas man visvairāk patika otrajā daļā (un arī vispār dzīvē kopumā) ir fakts, ka labi un stilīgi izskatīties var ikviens, ja vēlas, nevis tikai tie, kuriem ir kaudzēm naudas. Dažādu brendu un pat dizaineru drēbes var bieži atrast pat lietoto apģērbu veikalos (šo saku arī no savas pieredzes!). Arī Endijas jaunākā asistente kādu dizainera kleitu bija atradusi lietoto apģērbu veikalā par diviem dolāriem, un nu ar to lepni staigāja pa redakciju, kas bija pilna ar neizsakāmi daudz dārgākiem dizaineru tērpiem. Bet atšķirības starp tiem nebija.
Pasaule mainās un mēs tiem līdzi. Lai gan mainījies ir pilnīgi viss, dažas vērtības nemainās – darba kultūra un attieksme vienam pret otru. Un, protams, stils un mode. Jo cilvēkiem vienmēr ir paticis izskatīties labi, vai būtu pagājuši divi vai divdesmit gadu.
*Neesi smieklīga, visi šo vēlas!