Jebkuras tautas kultūrā nozīmīgu vietu ieņem tautastērps. Tā neatņemama daļa, sevišķi sieviešu tērpos, ir kronis, vainags vai cita galvas rota. Arī senie romiešu un grieķu dievi vienmēr attēloti, nēsājot vainagu. Vainags, lai arī ērkšķu, parādās arī kristietībā ap Jēzus galvu.
Latviskajās tradīcijās, kur līdz mūsdienām ir saglabājusies spēcīga vasaras saulgriežu – Jāņu – svinēšanas tradīcija, īpaša uzmanība veltīta tieši ziedu vainagiem. Tie ik gadu tiek pīti, svētkus sagaidot.
Ziedu vainagi, kas izsenis tika vairāk izmantoti dažādos rituālos, ar laiku ieguva vien lauku romantisma asociāciju, turpināja pastāvēt un iegūt citu asociatīvo nozīmi – tuvību dabai un brīvības nokrāsu hippiju laikos. Vien nesen vainagi atkal atgriezušies apritē gan kā kāzu un citu īpašu svētku galvas rota, gan kā vasaras festivālu garderobes aksesuārs, gan arī kā tērpa elements augstajā modē. Pēc pārtraukuma kopš 2012. un 2016. gada, 2023. gada vasarā un pavasarī modes pasaule paredz vainagus atgriežamies gan augstajā, gan ikdienas modē, sevišķi peoniju un rožu ziedu vainagus.
Ja runājam par kroņiem, kas veidoti no citiem materiāliem, tad to lietojums ikdienā joprojām ir ierobežots – kroņi klasiskajā izpratnē mūsdienās joprojām piedien monarhiem, tiāras – skaistuma konkursu pasaulei un dažos gadījumos – kāzām, tautastērpu vainagi savukārt lielākoties paliek tautas deju dejotājiem un citiem ar folkloras nozari saistītajiem.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka mātes vainagu nodeva pūrā meitām paaudžu paaudzēs. Sevišķi tas attiecināms uz metāla vainagiem, kuru izgatavošana senāk bijusi ļoti dārga. Vēlāko nozīmi – kā jaunavības simbols – vainadziņi ieguvuši 17. gadsimtā, kad Latvijā ienākusi kristietība un stāsts par Jaunavu Mariju. Vēsturnieki gan strīdas par vainagu kā tieši jaunavības apliecinājumu, jo tautasdziesmās tas minēts ne vien kā precētas sievas, bet kā auglības simbols:
Sešu dēlu māte biju,
Vēl staigāju vainagā.
Kad septītais gadījās,
Tad pakāru vadzītī!
Tāpat tautasdziesmas vēsta, ka vecas sievas drīkstējušas vainagu nēsāt, ja tās “ar godu dzīvojušas”:
Labāk man sirmi mati
Zem vizuļu vainadziņa,
Nekā man zelta mice
Bez godiņa galviņā.
Ir seni 17. un 18. gadsimta ceļotāju zīmējumi, kur attēlots redzētais, ceļojot caur tagadējo Latvijas teritoriju. Jaunas meitas zirgu mugurā ar plandošiem, vaļējiem matiem un kroni galvā – iespējams, tolaik metāla vainagus nēsāja tieši šīs jātnieces. Lai gan nav īsti skaidra vainaga nēsāšanas nozīme un laiks (ikdiena vai tikai svētku reizes), vainagi noteikti likti galvā kāzu rituālos. Ja gāja laulāties, greznajam vainagam aizmugurē piestiprināja krāsainas lentes.
Foto: no Evikas Muiznieces privātā arhīva
Bijušas galvasrotas kā šauras, pērļotas lentītes (Madonas vainags). Citam latviešu vainagam blakus pērlītēm un metāla riņķīšiem piestiprināti mazi spogulīši. Vēstures muzejā glabājas vainagi arī ar dažādām lupatiņu puķītēm un metāla detaļām.
Neskatoties uz dažādo kroņu un vainagu izmantojumu un pat ņemot vērā šo aksesuāru nepraktiskumu, tie gadu tūkstošiem ilgi pasaulē saglabā savu īpašo vietu, sniedzot kroņa valkātājam arī noteiktu emocionālo sajūtu, kas bieži vien tiek saistīta ar pārliecību par sevi, sava statusa apzināšanos un attiecīgu stāju.
Tam ir arī loģisks pamatojums. Galvenokārt, tas saistās ar vēsturi un to, kā cilvēki kādreiz un vēl aizvien uztver monarhus. Tipiska vizuālā reakcija uz vārdiem “karalis, karaliene, monarhs, princis, princese” ir cilvēks, kam galvā ir kronis. Attiecīgi, redzot ikdienā cilvēkus ar kroņiem galvā, cilvēks uzreiz to saista ar kādu konkrētu karaliskas dzimtas pārstāvniecību, rituālu vai balvu par konkrētiem sasniegumiem. Līdzīgi tas darbojas ar kroņu un vainagu valkātājiem – kronēšanas process un kroņa valkāšana liek justies īpašiem, apzinoties, kādam mērķim kronis galvā likts un /vai par kādiem nopelniem tas ticis iegūts.
Ja domājam par ezotērisko un simbolisko pusi, tad vēdiskajā pasaules izpratnē, kur cilvēkam ir 7 čakras, tieši galvas virsotnē pa vidu atrodas “kroņa čakra”, kas ir apzinātības un transformācijas čakra, kas tieši saistās ar Visumu. Tā saistās ar savas augstākās būtības sasniegšanu, tādēļ pastāv versijas, ka kronis sākotnēji tika lietots tieši lai pasargātu tā valkātāju no negatīvām enerģijām, kā arī – lai norādītu uz valkātāja statusu garīgajā ziņā kā uz pietiekamu briedumu un viedumu sasniegušo.
Slēgts aplis pats par sevi, kas ir vainaga formas pamatā, simbolizē ritu, procesu pabeigtību, kā arī Sauli un centru, tieši tādēļ ziedu vainagi, piemēram, ir tieši vasaras saulstāvju galvenais simbols. Tāpat ziedi pārstāv uguns enerģiju, kas arī saistās ar mūžīgo ritu, kur, kaut kam sadegot, no pelniem rodas jauna dzīvība.
Ja runājam par kroņiem un vainagiem latviskajā kultūrā, tad paši senākie mūsu kultūrā izmantotie vainagi ir tieši ziedu un metāla vainagi.
Pētot dainas, arī var saprast, ka senākie ir bijuši tieši ziedu vainagi, taču vainags dainās nav apdziedāts vien kā galvas rota. Vainags latviskajā kultūrā ir sinonīms vārdam tikums, tajā atspoguļojas sievietes čaklums, labais nodoms, augums.
Tāpat dainās tiek minēts, ka “svešu ļaužu valodas” ir tās, kas bieži vien kaitē “vainadziņam” un “vainadziņa valkātājai”.
Aiz ko manis vainadziņš
Šķībi stāv galviņā?
Kā tas šķībi nestāvēs,
Pilns bij ļaužu valodiņu.
Grūž porā, grūž ellē
Tautu meitas vaiņadziņu!
Tādu ceļu viņa gājse,
Tā iet viņas vaiņadziņš.
Tautas manu vainadziņu
Sviež kalnā, laiž lejā.
Vai tas mans vainadziņš
Bij tautām spēles lieta?
Ziedu vainags kā jaunavības simbols gan tautasdziesmās parādās tikai pēc kristietības ienākšanas Latvijas teritorijā. Ap to laiku parādās arī rakstiskie apliecinājumi tam, ka jau ir pastāvējuši arī zīļu vainagi, kas gan, ticams, atnākuši no citām valstīm, par ko var spriest pēc izejmateriāliem – zīļu vainagu darināšanai bijuši nepieciešami dārgi, Latvijā tobrīd reti sastopami izejmateriāli – stikla pērlītes, krāsaina vilna, zīda lentes.
Veca, veca tautu meita,
Vecs vizbuļu vaiņadziņš;
Kad tā pati jauna būtu,
Tad to jaunu darinātu.
Tautu dēla klētiņā
Bezdibeņa avotiņš:
Kā iegāju, tā iekrita
Mans ražanis vaiņadziņš.
Lustīgai man dzīvot,
Līdz galvā vainadziņš;
Kad noņēma vainadziņu,
Bēdas bēdu galiņā.
Jāņu vainagi
“Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles. Tās zāles turēja par vislabākām, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules. Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot tikai līdz Jāņiem. Citiem lopiem deva Jāņa zāles bez ierobežojumiem.” (LTT: J. Bēdulis, Rundāle.)
Foto: no Evikas Muiznieces privātā arhīva
Parasti vainagus pina sievietes un bērni – jāņubērni. Tas esot tāpēc, ka horizontālā veseluma – šajā gadījumā vainaga – radītājas ir sievietes (baltā puķe), bet vertikālā – meijas – vīrieši (niedre). Tāpēc vīru un puišu uzdevums Jāņos ir pārvest no meža mājās meijas (jaunos bērziņus), ar ko rotāt istabu un sētu. Ar vanagu vītnēm un ziediem izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus – govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu – auglībai.
Vainagu pīšanā izmanto visdažādākos ziedus un ozolu lapas. Īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitenēm, jo viņas vēl nav atradušas vīru un viņu liktenis vēl neesot noteikts. Jaunajām meitām jāpin trejdeviņu ziedu vainags (3×9=27), tajā liekot no katra zieda pa trim ziediem kopā. Tos pēc tam pina ciešā pīnē un pamīšus novietoja ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Trejdeviņu ziedu vainags ir kā šis maģiskais aplis. Uzliekot to galvā, tas pasargā no dažādām slimībām, nelaimēm un atvaira visus nelabvēļus.
Sievišķais vainags satur puķes un ziedošas zāles. Vainagā arī var iepīt liepas lapas, jo liepa ir sievišķības simbols. Vīrišķais vainags satur asas, rupjas un dzēlīgas zāles. Īpaša loma ir ozolam. Ozolu vainagus deva puišiem, vīriem un nama saimniekam. Šis Ozolu vainags tika likts Jāņu tēvam galvā, solot gan zirgus, gan bišu svētību. Turklāt veciem ļaudīm vainagi sastāvēja no papardēm un vībotnēm, kuras uzskata gandrīz par visu tautu kultūras burvju zālēm.
Būtiski Jāņu vainagu pīt labā noskaņojumā. Vainaga pīšanai ir jāļaujas, tas ir skaists process, kuru jāizbauda ikvienai meitenei, sievietei un meitai. Vainagus, protams, pin apaļā formā.
Simbolika ziedu vainagos
Runājot par ziedu vainagiem, vainagus pinot, jāpiemin arī senlatviešu ievērotā simbolika, kas nereti sasaucas arī ar vainagos iepinamo augu ārstniecisko vērtību:
Margarietiņa – tīrības, naivitātes, mīlestības un labsirdības simbols (jaunās lapas un ziedu pumpuri ir ēdami, tējā attīra organismu no kaitīgām vielām un stiprina imunitāti).
Rudzupuķe – aizsargā no negatīvās enerģijas un veicina cilvēka attīrīšanos (zilo (!) rudzupuķu sastāvā ietilpst glikozīdi, krāsvielas, cianīns, pelargonīns, cikorīns, centaurīns, miecvielas, rūgtvielas, olbaltumvielas, minerālvielas; A un, C vitamīnu, karotīnu, rutīnu un cukurus, kā arī citas bioloģiski aktīvas vielas. To lieto kā žulti dzenošu, kuņģa un zarnu trakta problēmu novēršanai, kā arī pretiekaisuma un pretmikrobu ārstniecisko līdzekli. Rudzupuķu uzlējums noder nieru iekaisumiem un hroniskām nieru kaitēm, urīnpūšļa un urīnceļu iekaisumiem, saaukstēšanās gadījumos, pret tūsku, nierakmeņiem, blefarītu, konjuktivītu, uretrītu, cistītu, pielītu, aknu saslimšanām, kā arī pie redzes pasliktināšanās, malārijas gadījumā. To var lietot gan iekšķīgi, gan arī komprešu veidā).
Peonija – cieņas, goda un bagātības simbols (peonijas ūdens uzlējums ir apveltīts ar antibakteriālu darbību, paaugstina apetīti un kuņģu sulas skābumu, uzlabo gremošanu).
Paparde – aizsargā no burvestībām, ļaunajiem gariem, atvaira zibeni, krusu, valda pār Ūdens un Zemes stihijām (palīdz muguras un citu kaulu sāpju gadījumos. Pulveri no papardes sakņojumiem pielieto pret cērmēm. Zaļie dārznieki sakapātas papardes kaisa zem augiem, lai tos pasargātu no gliemežu uzbrukumiem).
Ozols – simbolizē spēku un pārticību. Pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus (pielieto vannām un skalošanai kakla un mutes dobuma iekaisumiem, vājām smaganām un nepatīkamas smakas no mutes, apdegumiem, apsaldējumiem, plaisām uz ādas, ekzēmām, karinājumiem un citām ādas saslimšanām, pie asiņojošajiem hemoroidālajiem mezgliem un kāju vannām).
Magone – simbolizē miegu, iztēli un aizmirstību. Sarkanās magones nes prieku, baltās – mieru un labus sapņus (ziedlapiņu uzlējumulieto pirms ēšanas pie kuņģa kataras, bezmiega, pārpūles, dizentērijas un sirdsklauvēm).
Madara – madaras tiek uzskatītas par īstajām jāņuzālēm tieši Vidzemes pusē, pateicoties savām ārstnieciskajām īpašībām. Simbolizē skaistumu (Organisma attīrīšanai gatavo madaru novārījumu: uz vienu glāzi ūdens ņem ēdamkaroti (ar kaudzi) sausu, sasmalcinātu ķeraiņu vai citu madaru stublāju, vāra 15 minūtes. Atdzesē un dzer trīs reizes dienā pa glāzei pāris stundu pēc ēšanas. Smaržīgā miešķa lapas sagriež, sakaltē un pilda spilvenos vai matračos. Guļot uz tiem, var izbaudīt svaiga siena smaržu, ko rada kumarīns).
Pīlādža lapas – ģimenes, miera un laimes simbols. Atvaira ļaunumu, nelabo, nodrošina aizsardzību. (Lapās ir daudz C vitamīna. No organiskām skābēm pīlādžos ir ābolskābe, dzintarskābe, citronskābe, sorbīnskābe, kā arī dažādas aminoskābes. Svaigās lapās ir paraaskorbīnskābe, kas nomāc dažādu patagonisko sēņu un baktēriju attīstību. Lieto avitaminozēm, kā diurētisku un vieglu caurejas līdzekli, gremošanas veicināšanai, elpošanas ceļu iekaisuma saaukstēšanās gadījumā, kā asinis tīrošu līdzekli profilaktiski, lai novērstu trombu veidošanos, kad ir paplašinātas vēnas).
Pelašķis – labs palīgs cīņā pret veselības kaitēm.
Asinszāle – veselības stiprināšanai, spēkam plaši zināms kā dabīgais antidepresants (Rūgtvielas pastiprina kuņģa sekrēciju. Auga aktīvās viela (hipericīns) regulē organismā vielu maiņas procesus, pastiprina ultravioleto staru uzsūkšanu ādā. Šī viela nešķist ūdenī un sastopama spirta uzlējumos un sulā. Atvieglo sievietēm menstruālo ciklu. Pie nosacījuma, ka lieto šīs zāles 40 dienas pēc kārtas. Piemīt savelkoša, asiņošanas apturoša, tonizējoša īpašība, mazina iekaisuma procesus un ādas kairinājumus. Pie visām iekaisumu slimībām, īpaši gremošanas sistēmas ārstēšanai. Eļļa efektīva apdegumu un nedzīstošu brūču ārstēšanai. Ieteicama kā kosmētisks līdzeklis sejas un kakla ādas kopšanai).
Liepa – sievišķais, sievietes mūžība. Dod vēlmi dzīvot un cīnīties. Palīdz pret saaukstēšanos (piemīt sviedrējoša, baktericīda, temperatūru pazeminoša, diurētiska un sekretolītiska iedarbība. No drogas gatavo uzlējumus, tējas, kuras bieži vien kopa ar citām drogām un medu lieto kā sviedrējošu līdzekli augšējo elpošanas ceļu iekaisumu un saaukstēšanās ārstēšanai. Ārīgi lieto mutes dobuma skalošanai bieži vien kopā ar dzeramo sodu).
Raspodiņš – simbolizē sievišķo veselību, piešķir ziedu vainagam svaigumu. Gara tīrībai (raspodiņi ir labs vielmaiņas regulators visiem cilvēkiem, bet īpaši noderīga šī droga ir sievietēm – labi noregulē menstruālo ciklu, palīdz arī menopauzes laikā pret fiziskajām izpausmēm).
Foto: no Evikas Muiznieces privātā arhīva
Bez augstākminētajiem augiem, tautasdziesmās visbiežāk tiek minēts tieši sarkans rožu vainadziņš – roze jau izsenis dēvēta par ziedu karalieni, kam varētu būt vairāki iemesli. Senatnē tās dēvēja par rūži, rūzi, rozu un ruezi, kas liecina, ka šie ziedi bija izplatīti dažādos novados. Latvijā izsenis savvaļā augušas tieši mežrozītes – baltas un sarkanas. Visi rožu dzimtas augi ir ēdami, pie tam šīs dzimtas augu pārstāvniecība Latvijā vienmēr ir bijusi pietiekoši liela. Visbiežāk roze traktēta tieši kā mīlestības simbols, kas tautasdziesmās tiek interpretēts kā mīlestība pret sevi, spēja sevi attīstīt un godam “nest tautās”. Tāpat sarkanais rožu vainadziņš ir jaunas, neprecētas meitas simbols, kas parasti tiek zaudēts, “tautiņās aizejot”.
Diženaja mātes meita
Sēd ābeļu dārziņā.
Baltas zeķes, melnas kurpes,
Sarkans rožu vainadziņš.
Brūtgāns bija tautu dēls,
Nav brūtgāna cepurīte;
Brūte bija mūs’ māsiņa,
Sarkans rožu vaiņadziņš.