Latgalē atkal skan instrumenti, kurus skolā nemāca

Skaļas, savdabīgas un Latgalei reiz labi pazīstamas — Pēterburgas ermoņikas un cimbole mūsdienās dzirdamas arvien retāk. Andrupenē uz tradicionālo mūzikas instrumentu saietu pulcējušies ermoņiku un cimboļu spēlmaņi. Viņiem tā ir iespēja ne vien muzicēt kopā, bet arī saglabāt prasmes, kuras skolās apgūt vairs nevar.

Andrupenē tautas mūzikas tradīciju saietā skan Pēterburgas ermoņikas. Instrumenta nosaukums pasaka priekšā arī tā izcelsmi — savulaik tās ražoja Pēterburgā, bet 20. gadsimta sākumā ermoņikas kļuva par svarīgu tradīciju īpaši Latgalē. “Dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava iet šeit caur Daugavpili un tas nozīmē, ka latgalieši izmantoja šo te satiksmi, lai brauktu uz Pēterburgu, lai nopelnītu kādu naudiņu lielajās rūpnīcās un veda mājās brīnišķīgos Pēterburgā ražotos instrumentus,” stāsta etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs. 

Vēlāk tās sāka izgatavot arī vietējie meistari. Šodien jaunus instrumentus vairs neražo, tāpēc spēlēt gribētājiem vispirms jāatrod kāda no senajām ermoņikām un nereti tā arī jārestaurē.  Viena no jaunās paaudzes ermoņiku spēlmanēm ir Marta, kurai ermoņikas tālu meklēt nevajadzēja. Par Pēterburgas ermoņikām viņa zinājusi jau kopš bērnības. “Uzaugu jau zinot, jo ģimenē visu laiku stāstīja par tādu instrumentu. Bērnībā es devos pie savas vecvecmāmiņas un viņai bija uz skapja augšā, kastē stāvēja, jo tās viņas tēvs, mans vecvecvectēvs spēlēja,” stāsta Pēterburgas ermoņiku spēlmane Marta Kornevāle. 

Latgales reģionālās televīzijas foto

Marta ermoņikas spēlē aptuveni trīs gadus. Instrumentam ir sava specifika — mainot plēšu kustības virzienu, mainās arī skaņa. “Nu, nespēlēju varbūt tik bieži, cik pašai gribētos. Domāju, jā, mēģināt meklēt laiku, lai spēlētu vairāk, jo tomēr tas ir īpaši un ekskluzīvi. Ne katrs tādu prot, tāpēc jāizmanto šī izdevība un jāmeklē laiks vairāk spēlēt,” atzīst Pēterburgas ermoņiku spēlmane Marta Kornevāle. 

Tomēr Andrupenē šajā dienā skan ne tikai ermoņikas, bet arī  cimboles — stīgu instruments, kas reiz spēlēts visā Latvijā, bet visilgāk saglabājies Dienvidlatgalē. Tradīcija ir bijusi visai atpazīstama arī Lietuvā. Uz spēlmaņu saietu ieradies arī viens no izcilākajiem Lietuvas cimboles spēlmaņiem. “To, ko mēs šodien redzējām, kādus paraugdemonstrējums no Lietuvas izcilākajiem spēlētājiem, es nezinu, vai mēs kādreiz kāds tur nokļūsim,” stāsta mūziķe, cimboles spēlmane Austra Matveja. 

Latgales reģionālās televīzijas foto

Viena no mūsdienu cimboles spēlmanēm ir Austra. Viņai sākumā instruments šķitis svešs, bet piesaistījusi tā skaņa. Vēlāk sekojušas meistarklases un mācības kopā ar citiem interesentiem. “Liekas tā skaņa ir tik… Nu, man viens vārds ir – dievišķa. Es vienkārši priecājos par to skaņu. Priecājos, ka ar to nodarbojas folkloras kopas. Es nevienā nepiedalos, bet mana meita gāja Iecavas “Tarkšķos” kādreiz,” atzīst mūziķe, cimboles spēlmane Austra Matveja. 

“Tagad šeit jau ir tikusies jaunā paaudze – tradīcijas mantinieki, kas cenšas šīs tradīcijas saglabāt un uzturēt, un, sanākot šādās reizēs kopā, iedvesmot viens otru,” norāda etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs. 

Spēlmaņi atzīst — tradīcijas saglabāšanai svarīgākais ir turpināt spēlēt un ieinteresēt arvien jaunus cilvēkus.