Arī es ilgi prokrastinēju pirms radīju šo rakstu. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu rakstīt vai radīt kaut ko skaistu un interesantu. Tā tas vienkārši notiek un viss, un to vislabāk sapratīs tieši tie, kuru ikdiena un darbs sastāv no konstantas šādas “radīšanas” – vai nu tā būtu rakstīšana, komponēšana, adīšana vai gleznošana. Un nu jau būs pagājusi nedēļa kopš vietā atrodu ko citu darāmu – vai tie būtu nebeidzamie mājsoļa darbi, ikdienas pienākumi, citi darbi, youtube, telefons, sociālie tīkli, grāmatas vai vienkārši būšana ar sevi. Mierinājumu gan sniedz fakts, ka ne es pirmā, ne pēdējā, nedz arī vienīgā, kas ar šo saskaras. Izrādās, šāda kaite ir senāka par senu un piemeklējusi arī latviešu dižgarus mūzikā un rakstniecībā.
Kas ir prokrastinācija? Šis vārds skan cēlāk nekā tas patiesībā ir, jo tulkojums ir gauži vienkāršs un tiešs – darbu vai veicamo uzdevumu atlikšana uz vēlāku laiku. Tādā ziņā liela māksla tā nav, jo mums katram ir kaut kas – hobijs vai aizraušanās, ar ko labprāt brīvajā laikā nodarbojamies. Atšķirība vien tā, ka ar šo lietu sākam nodarboties arī tad, kad laiks tik brīvs vis nav un kāds darbs uzstājīgi aiz stūra to vien gaida, kad tam saņemsimies. Laikam atslēgas vārds šajā visā ir saņemšanās, lai vispār uzsāktu kaut ko. To apstiprina arī manifests, kas lasāms izstādē: “Mēs esam prokrastinācija. Mēs zinām, ka visgrūtākais ir nevis izdomāt, bet saņemties un izdarīt. Mēs meklējam impulsus un iedvesmu visdīvainākajās vietās un veidos. Mēs iedvesmojamies viens no otra, no pasaules.”
Vairums kārtīgu pilsoņu prokrastināciju dēvē vienkārši par slinkumu, tomēr, izrādās, tā tas nav. Jaunākie psiholoģijas pētījumi ir atzinuši, ka galvenā prokrastinācijas problēma slēpjas cilvēka spējā pārvaldīt un kontrolēt savas emocijas. Piemēram, bieži vien cilvēks prokrastināciju izmanto, lai ātrā veidā atbrīvotos no negatīvajām emocijām un stresa, ko rada domas par kāda konkrēta darba paveikšanu. Īstermiņā tas reizēm gauži labi noder, tomēr ilgtermiņā gan ar to nevajadzētu aizrauties.
Pētera Brūvera prokrastinācija.
Jaunā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcija “Prokrastinācija un radīšana” ir svaigs jaunums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā, jo tā iekārtota jaunās un smalkās telpās Vecrīgas sirdī – gaisā jautams nesen veiktā remonta un atjaunošanas darbu svaigums, izstādi papildina interaktīvi ekrāni, kā arī video, skaņas un attēlu materiāli. Pārnestā nozīmē, jo, vismaz Latvijā, šādu, tik interesantu un interaktīvu izstādi apmeklējusi neesmu. Tas liek cerēt, ka beidzot arī pie mums vairs nav tikai “daudz lasāma teksta un apskatāms objekts aiz stikla” muzeju veidu, bet ir arī kaut kas daudz aizraujošāks. Līdz šim interaktīvas un aizraujošas izstādes biju apmeklējusi vien ārvalstīs un vienmēr domājusi par to, kādēļ šeit neko tādu nevar izveidot. Tā ir arī vizuāli pievilcīga, redzams, ka ir ļoti piedomāts par to, lai apmeklētāju aizvestu radošā ceļojumā, kur aplūkojamas ne vien mākslinieku personīgās lietas, bet tas būtu arī vizuāli un audiāli baudāms piedzīvojums.
Viens no prokrastinācijas veidiem – nekā nedarīšana.
Un, ja runā par ekspozīcijas tēmu, tad beidzot – beidzot, tiek izstādīts kaut kas tāds, ar ko, gribētos teikt, ka visi radošie ļaudis saskaras, tas tiek pētīts un vētīts, un galu galā nenosodīts. Nepiesaukts par slinkumu un neizdarību. Jo tāda ir dzīve – prokrastinē, radi, tad atkal mazliet prokrastinē un atkal radi. Nebeidzamais aplis. Nekā nosodāma, jo kurš gan sevi cienošs mākslinieks, rakstnieks vai kāds cits gan būtu tiktāl aizgājis prokrastinācijā, ka viņam vai viņai vairs nebūtu svarīgs savs darbs? Un te es negribētu runāt par kādām atkarībām, bet tā vienkārši, par ikdienas dzīvi parasto. Jo vairumam radošo nozaru pārstāvjiem savs darbs ir pat ļoti svarīgs, tā ir visa dzīve, kamdēļ vispār kaut kas tiek darīts, tādēļ ik pa laikam piemeklējošā prokrastinācija ir tikai tāda, ja var teikt, smalka garšviela, kas kopējo darba iznākumu var tikai papildināt.
Kā vēsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapa, šī ekspozīcija par prokrastināciju un radīšanu ir kultūrsociāls vērojums uz latviešu nacionālās kultūras valodām – rakstniecību un mūziku, no 19.gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Šajā ekpozīcijā aiz slavenu un ievērojamu mākslinieku fasādes izpaužas cilvēciskais, mums visiem labi zināmais – indivīda vaļasprieki, aizraušanās, kā arī prokrastinācija, kas bieži vien kļūst par saava veida iedvesmu, līdz ar to, tā veicinot arī radīšanu. Kopā ekspozīcija ir veidota kā grāmatas saturs – ar satura rādītāju, nodaļām, kuras ekspozīcijā kopā ir deviņas, kā arī iepilogu. Deviņās tematiskajās nodaļās ietvertas 98 radošas personības no mūzikas un rakstniecības pasaules.
Vizmas Belševicas prokrastinācija – zolīte un tabaka.
Jāteic, ka katram no šiem radošajiem māksliniekiem ir savs prokrastinācijas veids, kas ir gan ikdienišķs, gan diezgan neordinārs. Piemēram, komponistam Pēterim Vaskam prokrastinācija izpaužas kā peldēšanās un gara rūdīšana, Rainim tā ir ķermeņa un citu pacietības vingrināšana, savukārt, Vizmai Belševicai prokrastinācija izpaudās kā smēķēšana un zolītes sišana. Vēl kādam tā ir malkas skaldīšana, ceļošana, aizmiršanās putnu dziesmās vai gremdējoties sarunās un vīnā.
Bet tad vēl ir gana neordināri veidi, kā prokrastinēt. Piemēram, latviešu postmodernisma autors Jānis Einfelds prokrastinē, klausoties klasisko mūziku un pārrakstot Andreja Upīša “Zaļo zemi”. Vēl kāds prokrastinē, kolekcionējot antikvāras lietas un attiecības. Vēl ir mākslinieki, kas aizraujas ar astroloģiju, kvern Rīgas kafejnīcās vai niekojas ar aizliegtām vielām.
Jāņa Ezeriņa prokrastinācija – smēķēšana un svešinieku vērošana.
Kā redzams, veidu, kā prokrastinēt ir daudz, un katrs var atrast sev vistīkamāko. Ekspozīcija pārsteidz, nomierina, uzmundrina un motivē. Jaunā ekspozīcija pavisam jaunās telpās ir maģisks piedzīvojums un to vēl vairāk pastiprina interaktīvu līdzekļu iesaiste. Izstāde ir ļoti skaista un krāšņa, to noteikti pamanīs ikviens – vai nu tā būtu brāļu Kokaru tasīšu kolekcija vai milzīgiem zirnekļtīkliem aizklāts grāmatplaukts.
Uz šo izstādi noteikti iešu vēlreiz, jo vienkārši vēlos to apskatīt vēl un vēl. Bet varbūt tā vienkārši ir mana prokrastinācija. Jo – “Katrs radītājs prokrastinē un katrs prokrastinators rada. Kaut kad.”
