Jau tradicionāli augusta beigās jūras krastā var sajust mistisku noskaņu – skan meditatīva mūzika un tiek iedegti ugunskuri. Tā kā es esmu no Kurzemes, tad lieki teikt, ka tas ir viens no augusta noslēguma pasākumiem, kas noteikti jāapmeklē. Man šī nakts vienmēr ir saistījusies ar ardievu teikšanu ātri paskrējušai vasarai, tomēr, kā izrādās, Senās uguns naktij ir arī sava vēsture.
Kā vēsta interneta dzīles, Senās uguns nakts pirmsākumi ir meklējami vikingu laikā – no tā laika ir saglabājušies vecākie rakstiskie dati par savstarpējo ziņu nodošanu ar uguns palīdzību tieši Baltijas jūras reģionā. Tādējādi kuģu ceļu tuvumā no piekrastes bija sava veida uzraudzības sistēma ar uguns palīdzību. Katrs piekrastes ciems bija atbildīgs par savu ugunskuru aizdegšanu un to uzturēšanu kopējā drošības vārdā. Ja kāds ciems to nepaveica, draudēja smags sods.
Kopš vikingu laikiem Senās uguns rituālu atjaunoja Somijas Turku apriņķa Kultūras padome. Tādējādi 1992.gadā Somijas dienviddaļas salu arhipelāgā tikai iedegti pirmie ugunskuri, lai tradīciju atjaunotu. Gadu vēlāk tradīcijai pievienojās arī Igaunija, kas savos piekrastes ciemos dedza savus ugunskurus. Šādu ugunskuru aizdegšanu augusta beigās sāka dēvēt par Senās uguns nakti. Mūsdienās tā ir saglabājusies kā vienotības un kultūras mantojuma saglabāšanas tradīcija Baltijas jūras valstu vidū. Šobrīd jau tradicionāli Senās uguns nakts tiek atzīmēta pēdējā augusta sestdienā, plkst 20.30 pēc Somijas laika. Tieši šajā vakarā sakurtie ugunskuri vijas gar Somijas līci, Ālandu salām, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Zviedriju un pat gar atsevišķām piekrastes vietām Polijā, Vācijā un Dānijā.
Ventspilī tradicionālā Senās uguns nakts jau ik gadu notiek Staldzenes stāvkrastā. Katru gadu noskaņa ir meditatīvi mistiska, taču šogad tā bija vēl īpašāka – priežu ielokā, blakus šalcot jūrai, bija iespēja klausīties kokles skanējumā un Lindas Leen dziedājumā, ko papildināja Riharda Zaļupes muzikālais pavadījums. Papildus koncertam un vairākiem ugunskuriem jūras krastā, bija iespēja arī aplūkot neparastu gaismu mākslu – luminiscējošās gleznas.
Luminiscējošā glezna Senās uguns naktī.
Manuprāt, tieši šāda mūzika bija visatbilstošākā, lai izbaudītu šo nakti. Linda Leen izpildīja arī kādu Saulgriežu dziesmu, kura skanēja divās valodās – latviešu un indiešu. Izrādās, abām valodām ir mazliet līdzīgs skanējums un zilbju dalījums. Gluži kā mantra, meditācija un iekšēja augšāmcelšanās bija visa šī nakts, kas savās skaņās un uguns liesmās aizveda ikkatru apmeklētāju savās domās gar jūras viļņiem pretī pārējiem kaut kur tumsā un tālumā esošiem ugunskuriem. Un ļaudīm pie tiem. Tāds sava veida kulturāli vienojošs uguns tīkls Baltijas jūrā, kas savieno cilvēkus unu viņu sirdis.
Lindas Leen un Riharda Zaļupes koncerts.
Mazliet Saulgriežu maģijas sajūtas, mazliet sentimenta par tik ātri pagājušo vasaru un mazliet mistikas, kas liek atmosties senajam kuršu pirmatnīgumam – tāda ir Senās uguns nakts, kas iezīmē arī jauna posma sākumu. Sākumu ar nosaukumiem “Septembris” un “Rudens”.
Senās uguns nakts Staldzenes stāvkrastā.
