Viņš bija nākamais Norvēģijas karalis. Viņa – jauna sieviete no Oslo bez aristokrātiska titula un karaliskām asinīm. Laikā, kad no troņmantnieka joprojām tika gaidīta laulība ar kādu no Eiropas karaļnamu vai aristokrātijas pārstāvēm, Haralds bija iemīlējies Sonjā Haraldsenā un atteikties no viņas negrasījās.
Viņiem bija jāgaida deviņi gadi, līdz mīlestība, kuru sākumā nevarēja atklāti pārvērst laulībā, beidzot saņēma karaļa piekrišanu.
Tagad šis stāsts ieguvis skumju noslēgumu, jo piektdien, 28. augustā, 89 gadu vecumā miris Norvēģijas karalis Haralds V. Viņš bija valdījis vairāk nekā 35 gadus un kļuvis par vienu no iemīļotākajām personībām savā valstī. Pēc karaļa nāves pie pils Oslo pulcējas tūkstošiem cilvēku, nesot ziedus un godinot monarhu, kuru norvēģi augstu vērtēja par cilvēcību, pieticību un spēju vienot valsti.
Taču ilgi pirms Haralds kļuva par Norvēģijas karali, viņam bija jāizcīna, iespējams, personiskākā cīņa savā dzīvē – par tiesībām apprecēt sievieti, kuru viņš mīlēja.
Princis satiek meiteni no Oslo
Bija 1959. gada jūnijs. Haraldam un Sonjai bija 22 gadi, kad abi nonāca vienā privātā ballītē pie kopīga drauga. Sonjai tas nebija viegls dzīves posms, tikai dažus mēnešus iepriekš bija miris viņas tēvs.
Daudzus gadus vēlāk Sonja atcerējās kādu pavisam nelielu šī vakara mirkli. Viņa stāstīja, ka vakara gaitā abi kādā brīdī nostājušies viens otram blakus un Haralds paņēmis viņu aiz rokas. Sonjas pirmā doma bijusi apmēram: “Ko man tagad darīt?”
Savukārt Haralds daudzus gadus vēlāk par pirmo tikšanos izteicies ļoti vienkārši — starp abiem esot “vienkārši noklikšķējis”, un viņš pieļāva, ka varbūt viņu piesaistījušas Sonjas lielās, brūnās acis.
Dažas nedēļas vēlāk Sonjas ģimenes mājās Oslo atskanēja telefona zvans. Zvanīja kroņprincis. Haralds aicināja Sonju sev līdzi uz Kara akadēmijas kadetu balli. Tajā vakarā tapa arī viena no pirmajām abu kopīgajām fotogrāfijām. Tobrīd vēl neviens nevarēja zināt, ka jaunā sieviete līdzās Norvēģijas troņmantniekam reiz kļūs par viņa sievu un Norvēģijas karalieni.
Taču ceļš līdz tam būs daudz garāks, nekā abi toreiz varēja iedomāties.
Deviņi gadi gaidīšanas
Sonja Haraldsena bija uzaugusi Vinderenas rajonā Oslo. Viņas tēvs Karls Augusts Haraldsens bija apģērbu tirgotājs. Viņa bija izglītota jauna sieviete, kuru interesēja māksla un dizains, taču viņai nebija tā, kas tolaik bija ļoti svarīgi nākamā karaļa līgavas izvēlē – aristokrātiskas izcelsmes.
Mūsdienās tajā varētu nesaskatīt neko neparastu. Taču 20. gadsimta 50. un 60. gados Eiropas karaļnamos valdīja citas tradīcijas. No Norvēģijas troņmantnieka tika sagaidīts, ka viņš sievu izvēlēsies kādā Eiropas karaliskajā vai aristokrātu ģimenē.
Haralda vēlme precēt Sonju bija tik neierasta, ka Norvēģijā sākās diskusija pat par to, ko šāda laulība varētu nozīmēt monarhijas nākotnei. Norvēģijas karaļnama vēsturiskajā aprakstā norādīts – bija cilvēki, kuri prognozēja, ka šāda laulība varētu novest pat pie monarhijas krišanas.
Tā kā Haralds bija troņmantnieks, laulība nebija tikai viņa privāts lēmums – tai bija nepieciešama viņa tēva, karaļa Ūlava V, piekrišana. Bet Haralds savu izvēli nemainīja, Haralds gaidīja un Sonja gaidīja kopā ar viņu.
Pagāja viens gads, tad otrs, trešais. Galu galā – deviņi.
Haralds tēvam darīja zināmu, ka, ja viņam netiks ļauts precēt Sonju, viņš neprecēsies vispār. Šim lēmumam bija arī valstiska nozīme – Haralds bija vienīgais vīriešu kārtas troņmantnieks, tādēļ viņa atteikšanās no laulības varēja radīt jautājumus par Norvēģijas monarhijas pēctecību.
Karalim Ūlavam V bija jāpieņem lēmums, kas vēl pirms dažiem gadu desmitiem Eiropas karaļnamā būtu šķitis gandrīz neiedomājams.
Viņš konsultējās ar Norvēģijas premjerministru, valdības pārstāvjiem, parlamenta vadību un politisko partiju līderiem, līdz visbeidzot piekrita.
1968. gada 19. martā Norvēģijas parlamentam tika oficiāli paziņots: kroņprincis Haralds drīkst precēt Sonju Haraldsenu. Deviņus gadus ilgā gaidīšana bija beigusies.
Karalis pats veda Sonju pie altāra
Piecus mēnešus pēc paziņojuma Oslo gatavojās karaliskajām kāzām. 1968. gada 29. augustā pilsētu rotāja karogi un ziedi. Gandrīz 3000 karavīru stāvēja gar ceļu no Karaļa pils līdz Oslo katedrālei. Uz laulību ceremoniju bija uzaicināti aptuveni 850 viesu, bet katedrāli rotāja vairāk nekā 2500 rožu, frēziju, gladiolu un citu ziedu.
Jaunlaulātie kroņprincis Haralds un Sonja Haraldsena pēc kāzu ceremonijas Oslo 1968. gada 29. augustā. Foto: Urpo Rouhiainen / Wikimedia Commons
Taču skaistākā detaļa, iespējams, nebija ne ziedi, ne karaliskās svinības. Sonju pie altāra veda karalis Ūlavs V. Tas pats tēvs, kura atļauju Haralds un Sonja bija gaidījuši deviņus gadus.
Sonja ienāca Oslo katedrālē pie karaļa rokas, bet pie altāra viņu gaidīja Haralds. Pēc ceremonijas jaunlaulātie iznāca no baznīcas pie cilvēku gavilēm, un no Akershusas cietokšņa viņiem par godu tika raidītas divas 21 lielgabala zalves.
Sieviete, par kuras piemērotību nākamajam karalim savulaik bija šaubījušies, kļuva par Norvēģijas kroņprincesi, un norvēģi viņu pieņēma. Karaļnama vēsturiskajā aprakstā norādīts, ka sabiedrības pretestība laulībām izrādījās daudz mazāka, nekā bija baidījušies, un Sonja ātri tika pieņemta kā karaliskās ģimenes locekle.
Kroņprincis Haralds un kroņprincese Sonja 1968. gadā, kad pāris apprecējās Oslo Domā. Foto: Jan van Deurs, Billedbladet NÅ / Norvēģijas Nacionālais arhīvs
No aizliegtas mīlestības līdz karalim un karalienei
Haraldam un Sonjai piedzima divi bērni – Marta Luīze un Hokons.
1991. gada 17. janvārī nomira Haralda tēvs karalis Ūlavs V, un Haralds kļuva par Norvēģijas karali. Sonja, kuru reiz uzskatīja par nepiemērotu troņmantnieka sievu, kļuva par Norvēģijas karalieni – pirmo Norvēģijas karalieni 53 gadu laikā.
Turpmāk viņa bija līdzās Haraldam gan valsts vizītēs un svinīgos notikumos, gan brīžos, kad Norvēģijai bija nepieciešams savs karalis un karaliene.
Haralds savas vairāk nekā trīs desmitgades ilgās valdīšanas laikā savukārt izveidoja monarhiju, kas daudzējādā ziņā bija tuvāka cilvēkiem nekā tā, kurā viņš pats bija uzaudzis.
Varbūt simboliski, ka viens no pirmajiem lielajiem tradīciju laušanas soļiem bija tieši viņa paša izvēle – apprecēt cilvēku nevis viņas izcelsmes, bet mīlestības dēļ.
Pēc 50 gadiem – atpakaļ tajā pašā baznīcā
2018. gada 29. augustā, dienā, kad bija pagājuši tieši 50 gadi kopš dienas, kad Haralds un Sonja viens otram teica jāvārdu, viņi atkal devās uz Oslo katedrāli.
Šoreiz ne kā jaunais kroņprincis un meitene, kurai pēc deviņu gadu gaidīšanas beidzot bija ļauts kļūt par viņa sievu, bet kā Norvēģijas karalis un karaliene, kuri kopā bija nodzīvojuši pusgadsimtu.
Dievkalpojumā kopā ar viņiem bija bērni un mazbērni. Bet pēc ceremonijas Haralds un Sonja no Oslo katedrāles aizbrauca vēsturiskajā “Lincoln” automašīnā, atsaucot atmiņā savu kāzu dienu.
Norvēģijas princese Ingrīda Aleksandra kopā ar ģimeni pirms svinīgajām vakariņām par godu viņas 18. dzimšanas dienai Oslo Karaļa pilī 2022. gada 17. jūnijā. Svinīgā ģimenes portretā priekšā sēž karalis Haralds V, princese Ingrīda Aleksandra un karaliene Sonja. Foto: Lise Åserud / NTB / AFP
Mīlestība, kas izrādījās garāka par aizspriedumiem
Haralds un Sonja bija precējušies gandrīz 58 gadus. Piektdien šis kopīgais dzīves ceļš noslēdzās.
Pēc Haralda nāves Norvēģijā karogi nolaisti pusmastā, bet pie Karaļa pils Oslo cilvēki nes ziedus un pulcējas, lai atvadītos. Haralds bija karalis vairāk nekā 35 gadus, taču viņa popularitāte nebija tikai amata radīta. Viņš tika cienīts par vienkāršību, humoru un spēju runāt ar cilvēkiem arī valsts vissmagākajos brīžos. Vēl šogad veiktās aptaujas liecināja par spēcīgu atbalstu monarhijai, bet Haralds bija populārākais Norvēģijas karaliskās ģimenes pārstāvis.
Taču aiz karaļa, kurš kļuva par vienu no savas valsts simboliem, visu šo laiku bija arī tas 22 gadus vecais jaunietis, kurš reiz bija saticis Sonju.
Viņam toreiz tika likts saprast, ka nākamajam karalim vajadzētu izvēlēties citu. Viņš izvēlējās gaidīt. Deviņus gadus vēlāk Haralds un Sonja izgāja no Oslo katedrāles kā vīrs un sieva. Viņu laulība ilga gandrīz sešas desmitgades. Un sieviete, kuru reiz uzskatīja par nepiemērotu princim, palika līdzās karalim līdz viņa mūža beigām.