Pasaules sportā nav lielāka notikuma par vasaras olimpiskajām spēlēm. Patiesībā – gados, kad notiek lielākais sporta forums, tas ir neapšaubāmi ir gada grandiozākais notikums pasaulē. Par piedalīšanos tajās sapņo visi sportisti, taču ne visiem ir lemts tajās nokļūt. Lai klātienē piedzīvotu olimpisko sapni, uz tām var doties arī kā skatītājs. Tieši “Parīze 2024” šogad bija arī mans mērķis, kur doties atvaļinājumā. Bet nu par visu pēc kārtas.
Ideja doties uz olimpiskajām spēlēm radās 2023.gada pavasarī, kad ikvienam bija nepieciešams reģistrēties oficiālajā mājaslapā, lai rindā būtu pirmie un tiktu pie iespējas iegādāties labākās biļetes. Biļešu cenas dažādas un atkarīgas arī no tā, kāds sporta veids jūs interesē. Caurmērā pašā sākumā lētākās biļetes bija iespējams iegādāties no sākot 20 līdz 30 eiro. Tiesa šīs biļetes pazuda tik zibenīgi kā karsti pīrādziņi. Dažas nedēļas pirms spēļu sākuma biļešu cenas jau bija krietni augušas. Nav pat vērts pieminēt vīriešu basketbola finālspēli, uz kuru biļetes bija teju neiespējami atrast, bet, ja kāda parādījās tirdzniecībā, cena bija tāda, ka par šo naudu mierīgi varētu atļauties noīrēt pāris dzīvokļu Parīzes centrā. Tas pats attiecas arī uz noslēguma cermoniju. Olimpisko spēļu laikā biļešu cenas kļuva zemākas. Tiesat – as nav skaidrojams ar to, ka biļetes nepirka. Visas arēnas, kur notika sacensības, bija pilnas.
Drošība
Neilgi pirms olimpisko spēļu atklāšanas kļuva zināms, ka Francijā aizturēts kāds krievu pavārs, kurš ticis savervēts, lai rīkotu provokācijas olimpisko spēļu laikā.
Pirms atklāšanas – naktī uz 26. jūliju – diversanti sarīkoja dzelzceļa līniju sabotāžu, tādēļ bija traucēta vilcienu satiksme.
Taču, nonākot Parīzē, bija redzams, ka drošības dienesti ir gatavojušies pietiekami nopietni, lai Parīze kļūtu par drošāko vietu uz zemes vismaz spēļu laikā. Dzīvojot trīs kilometrus no centra, katru dienu pilsētas ielās, metro un dzelzeļa stacijās bija vērojami žandarmi un citi drošības spēku pārstāvji kuplā skaitā. Pie objektiem, kur notika sacensības, drošības sargi bija bruņojušies ar nopietniem ieročiem un biji gatavi reaģēt, ja nu būs šāda nepieciešamība. Protams, bija arī drošības kontroles, iejot spēļu arēnās. Reizēm tās pat bija vairākas pie vienas arēnas ieejas. Pilnīgi droši var apgalvot, ka šajā ziņā viss bija pilnīgā kārtībā.
Pārvietošanās pilsētā
Kā galveno pārvietošanās līdzekli izmantojām metro, kurš aizveda visur, kur vien tas bija nepieciešams. Šeit gan jāpiebilst, ka Parīzē biju otro reizi un ar vietējo metro sistēmu jau biju daļēji pazīstams. Taču bija padomāts arī par cilvēkiem, kuri Francijas galvaspilsētā ieradās pirmoreiz. Metro stacijās un pašos bija norādes ar visiem olimpiskajiem objektiem; kā uz tiem veiksmīgi nokļūt. Taču, ja ar to bija par maz, galvenajās stacijās bija arī brīvprātīgie, kuri cilvēkiem palīdzēja nokļūt uz izvēlēto galamērķi. Vienīgās neērtības varēja rasties gadījumā, ja pēc sporta pasākuma apmeklēšanas vairāki tūkstoši cilvēki izvēlas savu ceļu mērot ar metro. Bet arī šajā ziņā nebija tik traki.
Bija arī iespējams viedierīcē lejupielādēt pilsētas metro aplikāciju, kā arī aplikāciju, kas radīta speciāli olimpiskajām spēlēm, kurā, norādot precīzu atrašanās vietu, bija iespējams noskaidrot, kā nokļūt līdz vietām, kur notiek sacensības.
Sportiskā puse
Sākotnēji no visa plašā piedāvājuma izvēlējāmies apmeklēt vieglatlētiku un ūdenspolo. Tuvojoties spēļu noslēgumam, tika iegādātas biļetes arī uz sieviešu basketbola spēli par trešo vietu.
Kā jau minēju, visas arēnas, kur risinājās OS bija pilnas, neskatoties pat uz to, ka sacensības sākās no 9 vai 10 rītā. Piepildītas bija arī Stade de France, Paris La Défense Arena un Bercy Arena tribīnes, kurās risinājās sacensības, kuras izvēlējos apmeklēt.
Pērkot biļetes, nebija iespējams izvēlēties ne vietas, kur vēlies sēdēt, ne sekotru. Viss bija atkarīgs no tā, kādas klases biļetes tiek nopirktas. Tālāk jau vietas tiek ģenerētas automātiski. Neskatoties uz to, par savām sēdvietām sūdzēties nevarēju nevienā no arēnām. Ūdnespolo spēlē vietas patrāpījās fanu sektorā, kurā pulcējās abu komandu (ASV un Nīderlandes) fani, kuri savas komandas dzina uz priekšu pēc bronzas.
Pirmās sacensības, kuras apmeklēju klātienē, bija 7. augusta vieglatlētikas rīta sesija, kurā šķēpmešanas kvalifikācijā startēja arī Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņa. Diemžēl pamatsacensībām neviena nekvalificējās, lai gan tas nebija nekas neizdarāms.
Rokas stiepiena attālumā varēja vērot vīriešu augstlēkšanas kvalifikācijas sacensības, kur sektorā bija redzami abi 2020 OS sacensību zelta medaļas ieguvēji itālis Džanmarko Tamberi un Kataras sportists- Mutazs Esa Baršims, kuram šīs bija pēdējās olimpiskās spēles.
Ja pirms trīs gadiem abi draudzīgi izvēlējās dalīt olimpisko spēļu zelta medaļu, tad šoreiz abi uzmanību izpelnījās citā veidā. Proti – vienā no mēģinājumiem, katarietim veicot ieskrējienu, sarāva krampī muskuli. To redzot, itāļu sportists steidzās palīdzēt draugam, sniedzot palīdzību.
Interesanti bija arī vērot, kā tehniskais personāls uz skrejceliņa izvieto barjeras. Šķita, ka tam viņi bija gatavojušies labu laiku iepriekš, lai viss notiktu sinhroni un bez aizķeršanās. Ieskatoties barjeru izvietojumā, bija redzams, ka no tām uz skrejceļa ir izveidots Eifeļa tornis.
Nākamās sacensības, ko apmeklējām, bija sieviešu ūdenspolo bronzas cīņa starp ASV un Nīderlandi. Teikšu uzreiz, ka pēc šīs spēles noslēdzās vēsturiska sērija, jo ASV komanda kopš 2000. gada spēlēm bija izcīnījusi medaļas un trīs reizes kļuvusi par čempioni. Taču visam reiz pienāk beigas, tā bija arī šoreiz. Lai gan spēles laikā holandietes ne reizi neizvirzījās vadībā. Spēles laikā viņām bija trīs līdz četri vārtu deficīts. Tomēr pēdējā ceturtdaļā “Oranžo armijas” atbalstītas, spēlētājas spēja saņemties. Uzvaras vārtus gūstot vienu sekundi pirms pamatlaika beigām. Ūdenspolo sekundes laikā vienīgais, ko var izdarīt, – mest no laukuma centra, cerot, ka pretinieču vārtsardze metienu neatvairīs. Taču šoreiz holandietes izcīnīto bronzu neatdeva.
Visbeidzot olimpisko spēļu pēdējā dienā, sieviešu basketbols un arī spēle par bronzas godalgām. Apmeklējot šo spēli iekļuvām vēsturē. Kā ziņots pēc spēļu noslēguma, tad kopumā Parīzes OS basketbola turnīru klātienē vēroja 1 078 319 līdzjutēji, tādējādi pārspējot iepriekšējo rekordu, kas tika sasniegts Atlantas olimpiskajās spēlēs 1996. gadā. Ņemot vērā, ka spēlē sacentās Beļģijas un Austrālijas komandas, lielāks fanu atbalsts tika Beļģijas komandai, kas šķiet loģiski. Skatoties kartē, Beļģija ir Francijas kaimiņvalsts.
Spēles gaita bija līdzvērtīga, vadībā atradās te viena komanda, te otra. Tomēr spēles beigās lielāka varēšana bija Austrālijas komandai, kura tad izcīnīja bronzu.
Īsu brīdi galvā bija doma klātienē apmeklēt arī noslēguma cermoniju, vai vismaz doties uz pilsētas rātsnamu, kur to bija iespējams vērot uz lielajiem ekrāniem, taču beigās izvēlējos vērot televīzijā.
Kopumā nedēļa Parīzē bija notikumiem bagāta un piesātināta ar neaizmistamām emocijām. Ikviens cilvēks, kuram tika jautāta palīdzība, lai atrastu īsto metro vai vilcienu, ar prieku arī palīdzēja.
Pēdējās dienās pilsēta lutināja ar karstumu, termometra stabiņš sasniedza pat +38 grādus. Salīdzinājumam – ielidojot Latvijā, bija vien +14, brīžiem pat mazāk. Šķiet, ka pilsēta domā, ka man ir nepieciešams šāds karstums, jo pirms diviem gadiem Parīzē piedzīvoju 40 grādu karstumu.
Ja runājam par izmaksām, tad konkrētus aprēķinus neesmu veicis, bet, sasummējot visas izmaksas, tie varētu būt aptuveni 2000 eiro. Taču pilnīgi noteikti var teikt – nauda nāk un iet, bet atmiņas paliek.
Olimpiskās spēles ir noslēgušās. Taču nekas nebeidzas, jo jau tūlīt sāksies Parīzes paralimpiskās spēles, kuras notiks tajos pašos objektos. Sacentīsies arī sportisti no Latvijas. Parīze noteikti gaidīs un priecāsies par katru, kurš dosies tās vērot klātienā.
Merci beaucoup Paris!