Pasaules latviešu jauniešu semināra 2×2 dalībnieku stāsti ir ļoti dažādi. Lielākā daļa jauniešu ar latvisko iepazīstināta ģimenē caur vecāku un vecvecāku vērtībām, tomēr ir arī jaunieši, kuri paši nonākuši līdz vēlmei pētīt savas saknes un būt par latviskuma nesējiem.
Šeit interesantā kārtā sasaucas divu semināra dalībnieču stāsti – abām šī ir pirmā reize 2×2 seminārā, abas devušās projām no mājām, lai izglītotos. Abas, pašu iniciatīvas un iekšējās balss vadītas, nonākušas līdz vēlmei pētīt dziļāk latvisko kultūru.
Anete Paula Tomiņa (Francija, 21 gads): “Esmu no Valmieras, līdz vidusskolai dzīvoju Valmierā. Ļoti apnika mūsu pilsēta, un man gribējās doties kaut kur tālāk. Sākumā pārcēlos uz Rīgu, mācījos Rīgas Inženierzinātņu vidusskolā, un tad pārcēlos uz Nīderlandi, kur mācījos Amsterdamas Universitātes koledžā. Jūlijā absolvēju un tagad esmu iestājusies Parīzes Politikas institūtā un mācīšos biznesa menedžmentu. Pati visur viena gāju, meklēju iespējas, stipendijas.”
Madara Meļņika (Itālija, 30 gadi): “Šobrīd jau gadu dzīvoju Florencē, kur studēju doktorantūrā, pētu vides un politiskās tiesības. Pirms tam kādu pusotru gadu dzīvoju Amerikā, vairākus gadus Vācijā, mazliet arī Austrijā, bet paši pirmsākumi ir Mazsalacā. Tas ir ceļš no mazās Mazsalacas līdz pat brīdim Ņujorkas Taimskvērā, kur es raudzījos apkārt un nevarēju saprast, kā mana dzīve ir tā izstiepusies no kartupeļa līdz kosmosam.”
Abām no jums tas ir pirmais 2×2. Kā jūs šeit nokļuvāt un kāda bija motivācija piedalīties seminārā?
Anete Paula: “Man ir draudzene, kas bija uz Jāņu semināru, un rādīja ļoti skaistas bildes, un es iedvesmojos no tā. Padomāju – labi, man ir brīva vasara, negribu sēdēt mājās. Es zināju, ka te ir tās latviskās vērtības, arī ārzemju latvieši, ar kuriem var parunāties. Te ir motivēti cilvēki, un man likās, ka tā ir īstā vieta, kur man doties. Es esmu ļoti pārsteigta par to daudzumu ar tradīcijām, cik to te ir! Visu sagaidīt ar dziesmu, teikt paldies ar dziesmu – tas ir tik skaisti. Un man ļoti patīk danči. Un cilvēki, kas ir šeit, ir supercilvēki. Protams, pārsteigums ir arī tas, ka liela daļa šeit esošo ir uzauguši 3×3 un 2×2 nometnēs, tā ir tāda sabiedrības grupa, par kuru es nekad nebiju zinājusi.”
Madara: “2×2 es vēl nekad nebiju bijusi. Sapratu, ka 10 gadus ir pa pasauli apkārt skraidīts, bet vasaras Latvijā īsti nav pavadītas, un 2×2 bija šķitis kā leģenda. Mazliet baidījos, jo, no vienas puses šķiet, ka man latviskā netrūkst, no otras – negribas arī tādu apsēstību ar to, jo, kad ir pasaule iepazīta, ir grūti ar tiem, kas nekad nav bijuši ārpus [red. savas dzīvesvietas].
Paldies dievam, ka es pārkāpu pāri šim muļķīgajam stereotipam, jo te es redzu, ka katrs no dalībniekiem pats ir vesela pasaule. Ir sajūta, ka te viss ir ne tikai par un ap latvisko, bet par to, kā mēs viens otru varam atbalstīt, lai tiešām celtu Latviju. Šķiet, ka tas ir par Latvijas tālākveidošanu, par darbu Latvijai, ne tikai par krāsu vai kodolu, bet par to, kā mēs visi nesam, veidojam un turpinām attīstīt Latviju. Te ir Latvijas nākotne, tā es to redzu.
Kas man šķiet ārkārtīgi svarīgi, ir uzsvars. Tas, ka šeit, seminārā, tā nav reliģija. Tas ir tas, par ko mēs arī bieži bīstamies, dodoties, piemēram, uz dažādiem folkloras pasākumiem, ka tā pieeja būs reliģiska, ka mēs ieejam tādā kā sektā. Bet šeit, pēc daudzinājuma sēžot pie ugunskura, es sapratu, ka man nekad nav bijusi draugu kopa, ar ko sēdēt pie ugunskura. Gan tādēļ, ka esmu daudz skraidījusi pa pasauli, gan tādēļ, ka mani draugi ir nedaudz citādāki cilvēki. Šādus – ap ugunskuru sēdošos draugus – es nezināju, kur iegūt. Nezināju, pie kā braukt uz Jāņiem. Bet tagad man beidzot ir! Un tikko es arī izlēmu, ka es noteikti braukšu vēlreiz, lai man ir tā kopa, ko pat nevajag satikt visa gada garumā, bet ir tie cilvēki, ir tā sajūta, ir viss, sākot no tautudziesmām un beidzot ar “Prāta Vētru”. Man beidzot ir tas, ko es pat nezināju, kā iegūt.
Kā notika šī atgriešanās pie latviskā? Cik saprotu, jūsu gadījumā tas īsti nav ģimenes iniciēts.
Anete Paula: “Līdz pat 18 gadu vecumam man tiešām likās, ka Latvijā nav nekādu iespēju, ka mani nekas neinteresē, bet, kad es aizbraucu prom, es sāku saprast, ka esmu latviete, ka es to apzinos pati. Es sāku svinēt Jāņus, ievērojot tradīcijas, sāku ar patiesu vēlmi vasarās braukt uz Latviju, jo es gribēju pavadīt laiku ar latviešiem Latvijā. Aizbraucot uz ārzemēm, es sapratu, cik cilvēki ir dažādi, cik tautības ir dažādas, cik svarīgi man ir zināt, no kurienes es nāku, un es sāku priecāties par to, no kurienes es nāku, jo ļoti daudziem nav svarīgas viņu saknes.
Es neteiktu, ka man ģimene kaut kā īpaši uztur latviskās tradīcijas. Man paveicās ar manu draugu, ar kuru es iepazinos pirms pieciem gadiem, jo viņa mamma ir ļoti, ļoti latviska, viņa man sāka dāvināt prievītes un saktiņas, un kaut kādā ziņā tad es sāku par to domāt. Un tad es pati sāku censties nokļūt šajā telpā.
Mēs esam super maza tauta. Man labākā draudzene ir no Polijas, un viņa vienmēr ir šokā, Kad, piemēram, divi latvieši satiekas ārzemēs – mums vienmēr ir jāsasveicinās, jāpajautā, kurp viņi dodas – tā ir mazo tautu vienotība, kas ir mūsu atslēga.”
Madara: “Tāda stereotipiski latviskā varbūt ir trūcis. Neesmu dejojusi tautas deju kopās, arī ģimene nebija ārkārtīgi uz to fokusēta, bija jāfokusējas uz mācībām, tā ka tādas tradicionālās Latvijas simbolikas nebija, naudas tautastērpam arī nepietika. Kādu laiku man bija iespēja pabūt ar kultūras kopu “Skandenieki”, kas manā dzīvē aptuveni ap 12. klasi bija vienkārši fantastisks mirklis. Arī ikdienā biju sekojusi līdzi latviskajam, arī esot ārzemēs, mēģinājusi iesaistīties politikas un attīstības nozarēs, sekot līdzi latviski mūsdienīgajam. Protams, arī tagad es saprotu, ka ļoti daudz no tā es nebiju zinājusi, kaut vai latgaliešu mūziku, bet vienmēr bija šis latviskais fokuss, interese par latvisko – gan par šobrīd esošo, gan par vēsturē bijušo.
Tā kā studēju tiesību zinātnes, zinu, ka daudzi juristi mācību dēļ no Latvijas prom nedodas. Es iesāku studijas Latvijā, tad bija tas apmaiņas gads, bet diploms man ir Latvijas. Parasti Latvijā darbu šajā jomā atrod ļoti agri, aptuveni otrajā kursā, un ir piesieti. Protams, to var saprast – ja tu otrajā kursā iegūsti darbu, tad tu ātri vien paliec par jurista palīgu, tad par advokātu, un nostiprinās tās pozīcijas. Ja tu dodies ārpus Latvijas studēt, tad tev pēc tam vienalga ir jāapgūst visi zaudētie mācību kursi, tātad ir dubulta slodze. Un, patiešām, kad es atgriezos, man bija vairākas dienas, kad aizmigu bibliotēkā uz grāmatu kaudzes, bet es ne mirkli nenožēloju.
Man šķiet, ka man vienmēr ir gribējies piedzīvojumus, un tieši tajā brīdī es, varētu teikt, biju zaudējusi ticību tiesību zinātnēm. Man bija grūti mācīties juridisko latviešu valodu, kas man likās kā pilnīgi sveša valoda, kurā vairs nedrīkst izmantot sinonīmus un visus pārējos valodas krāšņinātājus, pie kuriem es biju tik ļoti pieradusi, un man šķita, ka tiesību zinātnes nav domātas man. Bet Austrija mani laikam atgrieza pie dzīvības, jo es sapratu, ka ir cilvēktiesības, kur var strādāt ar cilvēkiem, ka lekcijas var būt dzīvas un arī eksāmens pēkšņi var tikt pārvērsts par diskusiju, un tas mani arī tālāk stūma uz Vāciju, uz ASV un šobrīd arī uz Itāliju. Es noteikti negribu teikt, ka Latvijā ir slikti un es tagad vēlos bēgt prom, nē, es gribētu šīs pieejas, metodes vest atpakaļ uz Latviju, ciktāl tas ir iespējams.”
Un kāda ir tava pieredze ar izglītības sistēmu?
Anete Paula: “Mans draugs mācās Rīgas biznesa skolā, un tas nenāk tikai no pašas sistēmas, bet arī no vides, ko veido studenti un pasniedzēji – Latvijā es redzu daudz demotivētu studentu, kas nāk uz nodarbībām tikai, lai saņemtu papīru. Paši profesori, pasniedzēji ir demotivēti. Šajā vidē tu nejūti sava darba augļus. Varbūt man Nīderlandē vienkārši bija paveicies, bet tur es jutu sev apkārt cilvēkus, kuri ļoti spēcīgi apzinās, ka viņi mācās to, kas viņiem rūp, viņi iet, dara, jautā, un arī pasniedzēji stimulē studentus, uzdodot smagus jautājumus, jautājumus pēc būtības, bet tas viss rada sajūtu, ka mēs to darām ar jēgu.
Varbūt Latvijā šie trūkumi izglītības sistēmā ir joprojām saistīti ar padomju laika mantojumu, ar akadēmismu. Nīderlandē papildu jau nosauktajam, jāsaka, ka tā ir arī ļoti liberāla vieta. Tur ir citādākas mācīšanas un mācīšanās metodes, kas arī, iespējams, konservatīvajai latviešu sabiedrībai nederētu. Liela atšķirība mācību procesa norisē ir kaut vai tā, ka mēs nekad nesasteidzām lekcijas, ja mums raisījās diskusija vai kādā no jautājumiem iedziļinājāmies sīkāk, nākamā lekcija vienmēr sākās no vietas, kur pabeidzām. Katram no mums bija ļoti daudz iespēju izpausties, un izpausties demokrātiskā un iekļaujošā veidā. Es pati esmu pietiekami kautrīgs cilvēks, un mums bija anonīmas formas, kur mēs varējām izteikties, grupu darbi, sevišķi man patika koplasīšanas uzdevumi, kas mums bija kā mājasdarbi – studentiem tiek iedots viens teksts lasīšanai, un katram šis teksts ir jākomentē speciālā aplikācijā, kas arī izvērtē mūsu sniegtos komentārus. Šādām metodēm būtu jānonāk arī līdz Latvijas izglītības iestādēm.”
Kas ir latvietība?
Madara: “Mums vienmēr ir tas ārkārtīgi lielais lepnums. Tagad, kad Latvija ar “Straumi” absolūti pelnīti ieguva Oskara balvu, arī Eiropas universitātes institūtā, kur mēs esam no kādām 36-37 valstīm, es organizēju kolektīvu došanos un skatīšanos, lai parādītu uz ko mēs, latvieši, esam spējīgi. Citiem tas nedaudz pietrūkst, sevišķi tiem, kas ir studējuši vairākās citās valstīs un savu dzimteni pametuši agrā vecumā, viņiem pietrūkst šīs apziņas par to, kāds var būt veselīgs patriotisms.
Protams, par šo man joprojām ir cīņa ar maniem draugiem vēsturniekiem un politologiem, jo viņi to nesaprot arī no teorētiskās perspektīvas, bet tas ir tas, kas mūs padara īpašus – mēs spējam nošķirt nacionālismu no patriotisma. Mēs varam doties uz ārzemēm un teikt, ka es esmu latvietis ar savām tradīcijām, ar savu vēsturi, ar saviem dziesmu svētkiem, un es labprāt ar Tevi ar tām dalītos. Mēs kaut kā spējam saglabāt šo prieku un interesi par to, kas notiek Latvijā, un spējam ar to dalīties.
No kurienes tas ir cēlies? Tas ir mistisks jautājums. Tā noteikti ir daba, vecvecāki, teikas un pasakas, tas ir pats kodols, neatrodamais, mistiskais. Bet tas ir arī tas, kas mūs savā starpā iededzina, jo, kad es biju ASV, man bija tā laime paviesoties pie dažādiem Amerikas latviešiem gan Čikāgā, gan Konektikutā, gan Vašingtonā. Tā mēs viens otru atkal iekvēlinām šajā interesē un apziņā, ka mēs esam unikāli, mēs esam interesanti, mēs spējam to visu saglabāt un tam visam ir jēga.”
Anete Paula: “Latvietis ir kluss, kautrīgs, bet viņš turas pie tradīcijām, neļauj pats sev pazaudēt sevi. Man liekas, ka man ļoti ir palīdzējušas latviskās tradīcijas, jo tās man liek justies piederīgai. Sastopot cilvēkus, kas daudz ceļo, bieži var pamanīt, ka viņiem tā piederības sajūta ir zudusi, bet es zinu, ka es vienmēr būšu latviete.”
Vai ir plānā kādreiz atgriezties Latvijā un veidot dzīvi šeit?
Anete Paula: “Pagaidām laikam nē, jo – algas. Es gribu dzīvot labu, skaistu dzīvi, vēlos ceļot, un ar darba iespējām un esošo atalgojumu Latvijā tas nav pilnībā iespējams. Bet es taisos uzturēt latvisko, lai kur es atrastos. Jo, piemēram, es svinēju jūnijā Briselē Jāņus, un tur bija vairāk kā 100 cilvēku – tie latvieši ir jau arī ārzemēs, to sajūtu var radīt.”
Madara: “Es vienmēr gribētu ar vienu kāju palikt šeit, un ar otru skatīties, kur tā ies, bet tikpat labi abas kājas varētu palikt Latvijā. Bet vismaz viens punkts, 50%, vienmēr būs Latvijā, un tas nebūs tikai mammas, vecmammas dēļ, vai kādu citu iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka Latvijā viss ir vienkāršāk, viss vienkārši saiet – gan tāpēc, ka ir brīnišķīgi cilvēki, gan tā otra, mistiskā daļa.”