Ir ļaudis, kas skatās seriālus, filmas un lasa grāmatas, lai nedaudz aizmirstos no savas ikdienišķās dzīves un ielūkotos citās. Es daru visu to pašu, izņemot seriālus. Galīgi neesmu seriālu cilvēks, lai kā draudzene ir mani mēģinājusi pievērst šai “ticībai”. Seriālus man aizstāj izklaides dievs un ķēniņš – youtube. Man vienmēr ir patikušas, piemēram, dokumentālās filmas un dažādu cilvēku dzīvesstāsti, bet tikai nesen es pamanīju, ka man ir savi noteikti cilvēki (jeb viņu konti youtūbā) no visas pasaules, kurus es personīgi nepazīstu un neesmu satikusi, bet kaut nedaudz tomēr zinu tos, jo es vienkārši “vēroju viņu dzīvi”.
Neuztraucieties, es neesmu stalkere vai kaut kāda dīvaine, kas izseko nepazīstamus cilvēkus. Man vienkārši ir savi iemīļoti jūtūberi jeb satura veidotāji, kuriem “sekoju” un kurus regulāri skatos, jo tie mani interesē. Sauciet to par savdabīgu hobiju, bet man tas palīdz arī labāk saprast dzīvi – ka jebkur pasaulē dzīvo vienkārši un ikdienišķi ļaudis, kas cenšas darīt labas lietas, strādāt un būt mierā ar sevi un savu apkārtni. Varbūt tas ir kā dīvains mierinājums – tu neesi viena, arī citi ļaudis visā pasaulē dzīvo savu dzīvi, kā nu māk un prot. Visi iet cauri dažādām problēmām un grūtībām. Visi strādā, pelna iztiku un nodarbojas ar sev iemīļotām lietām.
Mans interešu loks, saistībā ar skatāmajiem youtube video, ir sekojošs – man patīk skatīties dažādus sev interesantus cilvēkus, kas ar savu personību mani aizrauj. Vēl viens būtisks interešu objekts, protams, ir viņu nodarbošanās jeb profesija. Piemēram, aviācija. Pati tur nevēlos strādāt, bet vide aizrauj – tā tas laikam jādefinē. Arī lokācija nav mazsvarīga. Piemēram, šovasar atklātais konts par dzīvi Dubajā man uz šo pilsētu pavēra pavisam citu skatupunktu. Tie nav tikai debeskrāpji, nafta, nauda un zelts. Tā var būt arī ikdienišķi parasta dzīve kādā Dubajas rajonā, kur dzīvo vienkārši strādnieki un kur ielas vietām pat neklāj asfalts, bet tuksneša smilts. Kur nav luksusa, ir jāskaita katrs grasis un jāizdzīvo.
Stjuarte no Filadelfijas, kas apceļojusi visas ASV un kādreiz bijusi profesionāla sporta vingrotāja, skolotāja palīdze no Dubajas, kas rūpīgi taupa naudu un savā budžetēšanas ceļojumā ved arī pārējos, vientuļā māte no Sibīrijas, kas 17 gadus nodzīvojusi Čehijā un beidzot atgriezusies mājās pie savas ģimenes, ceļotājs no Velsas, kas ir bijis praktiski visur, vienmēr iegūst jaunus draugus un ir arī izmēģinājis visu, ko vien pasaule ceļojumos tam var piedāvāt – šie šobrīd ir mani topa favorīti. Bet tas vēl nav viss! Ik pa laikam paskatos arī kāda starptautiska vilciena menedžera darba ikdienu no Londonas, sievieti no Āfrikas, Lagosas, arī vienu satura veidotāju, fotogrāfi un video veidotāju no Svalbārdas. Tad vēl vienu brīdi aktīvi sekoju kādas amerikānietes gaitām, kas pametusi savu labi atalgoto dabu ASV un pārcēlusies uz Francijas laukiem, kur nopirkusi mitekli senā mūra ēkā. Tad ir bijusi vēl kāda cita amerikāniete, kas strādāja naktsmaiņās vienā piegādes firmā un dzīvoja pie mātes, jo tobrīd pati savas mājas atļauties nevarēja. Bieži vien šādiem cilvēkiem ir “sekots” tik ilgi, līdz kamēr viņi ir sasnieguši savus mērķus, visu to, ko varbūt ir sapņojuši sasniegt savu filmēto video pirmsākumos. Tik dažādi stāsti no visas pasaules – no vienas puses vienkārši, kas ne ar ko neatšķiras no vairuma cilvēku, bet tomēr tās ir atsevišķas balsis un personības, kas nebaidās savu dzīvi parādīt tādu, kāda tā ir.
Kas mani tajā visā piesaista? Grūti pateikt, laikam jau iespēja redzēt citu cilvēku dažādās dzīves visā plašajā pasaulē. Kāds varbūt teiks, ka šie cilvēki rāda citiem tikai to, ko vēlas un kas izskatās skaisti. Iespējams, tomēr esmu pamanījusi, ka “viss ir skaisti” trends sociālajos tīklos un visur citur tomēr mazinās, jo cilvēkiem interesē realitāte, neizskaistināti stāsti un patiesība, kāda tā ir. Cilvēks seko cilvēkam, kā saka.
Šiem kontiem “sekoju” jau vairākus gadus, izņēmums ir pieminētā skolotāja palīdze no Dubajas, ko atklāju tikai šovasar. Man patīk, ka varu redzēt, kā dzīve tiek dzīvota citviet. Tas ir mazliet tāds kā seriāls, tikai ar īstiem varoņiem. Tā ir ielūkošanās citās dzīvēs. Ne jau aiz prastas ziņkārības, bet tāpēc, ka man interesē, kā cilvēki visā pasaulē dzīvo un kādi ir to izaicinājumi. Laikam galvenais visā ir tas, ka redzu, kā dzīvo cilvēki, lai arī kur tie atrastos. Varbūt tā ir nosacīta ceļošana apkārt pasaulei? Jo uz konkrētajām vietām man nav sanācis vēl aizceļot (izņemot Londonu), tāpēc ir interesanti pavērot, kā dzīve notiek tur. Arī paši cilvēki ir gana harizmātiski, protams.
Tā nu es ik pa laikam “ceļoju”, vēroju un izbaudu. Jāteic, ka tā ir arī mazliet pašrefleksijas deva – saprast, kā citi visā pasaulē domā, jūt un redz lietas. Kā tiek dzīvotas dzīves un kā tiek skatītas problēmas. Dažkārt no tā visa var kaut ko paņemt arī sev.