Kā lai nosauc cilvēku, kas pārzina visus kapu smalkumus, noteikumus un darīšanas? Cits vārds kā “kapmeistars” te prātā nenāk. Un ne jau, ka cilvēks kaut ko pats tur meistarotu. Viņš vienkārši ir savā īstajā vietā. Vietējās apbedīšanas biroja darbinieks, cilvēks – orķestris Vitaļiks tāds ir. Savā jomā viņš jūtas kā zivs ūdenī jeb kā čakla skudra kapsētas smiltainē. Viņš zina, kur bēriniekiem jāstāv, kad un kas notiek, kāds ir scenārijs, kad un kur jāiet un kā visam jāizskatās. Līdz ar to Kurzemes mazpilsētas apbedīšanas birojā Aizsaules dvaša valdīja kārtība.
Reiz kādai aizgājējai radinieki bija iedevuši līdzi drānas beidzamajai gaitai. Bet Vitaļikā ir mazliet modes mākslinieks un estēts. Ieraudzīijis drēbes, kas aizgājējai velkamas virsū, viņš vien izteiksmīgi novaikstījās un norūca – Nu, vot rodsveņņiki takie! un aizskrēja iepirkties. Jo ir zem viņa goda zemes klēpī laist dusēt neglītās drānās tērptu nelaiķi.
– Ja v Pepko bil. Platok kupil! Vitaļiks nākamajā dienā priecīgs rāda savus pirkumus savām kolēģēm – cienījamai aplasītājai Vēsmai un kapu muzikantei Ritai. Vēsma Vitaļiku neieredz ne acī. Sak, kur bāžas, kur nevajag visām pudelēm par korķi. Nē, Vitaļiks nedzer. Vitaļiks tikai grib palīdzēt. Un izrādās, ka ne tikai jauns lakats no Pepco, bet arī viņa lielais darba buss reiz kādas bēres izglāba. Bijis tāds negaiss, ka debesis kopā ar zemi jaukušās. Ritai notis pa gaisu, bet Vēsmai glauni ieveidotā frizūra pagalam. Vitaļiks izdomājis, ka iebrauks ar darba busu kapos iekšā un uztaisīs no tā aizvēju, lai kaut cik godam aizvadītu bēres. Tā arī izdarījis un viss sanācis labi.
Tomēr reiz Vitaļiks gan nezinājis, kā rīkoties. Pie aizgājējas kapličā ieradies radu pāris. Sieva tā klusi – lai gan kapličā ir laba akustika – pie auss vīram teikusi, ka aizgājēja tāda bāla izskatoties, vajadzējis tai sarkanas lūpas uzkrāsot. Vīrs nopukstējis, lai neiztaisot viņu par prostitūtu! Vitaļiks nokaunējies, jo arī bija domājis, ka vajadzētu kādu košāku akcentu nelaiķei, kauč sarkanas lūpukrāsas veidā. Bet par prostitūciju viņš tiešām nebija iedomājies.. Kā kaut ko tādu vispār var iedomāties!
Tā paiet dienas Kurzemes mazpilsētas apbedīšanas birojā Aizsaules dvaša – kapu muzikante Rita meklē un spēlē jaunus meldijus, kas aizgājējam bijuši tuvi, cienījamā aplasītāja Vēsma lasa dzeju un nelaiķa dzīvesgājumu, cik vien labi un teiksmaini savā nostādītajā balsī spēdama, šoferis Raičs ved visus pa ceļiem un neceļiem, bet Vitaļiks visu organizē, bīda un rāda ceļu sēru aptumšoto palicēju acuskatiem. Ja nepieciešams, tad arī pērk lakatus, tērpj drānas un krāso sarkanas lūpas.