Espresso, americano, kapučīno, latte, flat white, latte macchiato.. – no tiem visiem manējā mūžīgi mūžos ir latviešu nodēvētā baltā kafija. Kāpēc latviešu? Jo, kad ārvalstīs prasu white coffee, uz mani skatās, kā uz mazliet dīvainu. Un manējā ir arī beramā, jo mums joprojām nav kafijas automāta, un, patiesībā, to pat negribas, jo kafijas bēršana un sagatavošana jau kļuvusi par ikrīta svētu rituālu.
Arī krūzei ir nozīme. Ļoti liela nozīme. Kauss no kura tiek dzerts šis sakrālais dzēriens ir ļoti svarīgs. Līdzīgi, kā gultas puse, kurā katru nakti guļu es un kurā guļ mans draugs, nemainās, tā nemainās arī kafijas krūze no rītiem. Tēju var dzert no gandrīz jebkuras, bet kafijas krūzei ir jābūt kādai konkrētai. Vienreiz draugs, labu gribot, no rīta uztaisīja tādu pavāju kafiju (iedomājies, tikai divas tējkarotes kafijas!) tādā pavisam citā, neierastā krūzē. Tas nebija labs rīts.
Man ir divas mājas un katrai mājai ir arī sava kafijas krūze – Rīgai tā ir liela, maigi rozā krūze ar milzīgām pasteļkrāsas puķēm virsū un apzeltītu osiņu un maliņu. Pirkta Spānijā, tādēļ jo īpaši mīļa, tāds ikdienas suvenīrs. Ventspilī man tās ir pat divas, kuras lietoju atkarībā no noskaņojuma, miega daudzuma, pašsajūtas un astroloģiskā stavokļa kosmosā – viena ir gruntīga, no biezas keramikas, pelēkā krāsā ar trauku mašīnas izraibinātiem un padzēstiem baltiem burtiem, kas savulaik vēstīja Ventspils novada pašvaldība. Otrai krūzei ir pat savs vārds – Spainis jeb bļoda. Manuprāt, nosaukums jau vēsta pats, kādi ir šī trauka apmēri. Tā ir ļoti sena un mīļa krūze, milzīga, tāpēc arī tāds apzīmējums (starp citu, vai es vienīgā esmu dažiem priekšmetiem devusi vārdus? Piemēram, krūzēm un kādiem apģērba gabaliem? Lūdzu sakiet, ka neesmu vienīgā!) Šai krūzei ir kādi sešpadsmit gadi vismaz. To es pirku vidusskolas laikā, kad kojās vajadzēja kādus nebūt traukus. No tās varēja gan ēst zupu, gan dzert tēju un kafiju. Tiesa, tai laikā es to visbiežāk izmantoju roltonu ēšanai nevis kafijas dzeršanai. Šobrīd Spainis jeb bļoda ir rītiem, kad nav gulēts tik daudz, cik vajadzētu un gribētos. Vai ir atgadījies jebkas cits – nav noskaņojuma, īgnums, pelēks rīts, kaut kas sāp, ir lietus, gribas ilgāk pavaļāties pa gultu un palasīt, jā, tad ir Spaiņa jeb bļodas uznāciens.
Vienojošais elements visām šīm krūzēm ir lielums – tā nav nekāda tasīte, mazkrūzīte, tā nav tējas krūze, bet tā jebkurā gadījumā ir milzīga krūze, tāda no kuras zemnieks kārtīgi nodzertos ūdeni, karstā vasaras dienā strādājot uz lauka.
Tātad, atgriežoties pie kafijas pagatavošanas rituāla. Šorīt, kad neesmu Rīgā, es izmantoju vienu no savām divām kafijas krūzēm. Ir tieši tāds rīts, kad ir nepieciešams Spainis jeb bļoda – paņemu īpašo mērkaroti, kas nav tējkarote, bet tāda mazliet dziļāka, un pēc acumēra beru iekšā kafiju. Ja godīgi, tad pat nezinu, cik tur karotītes sanāk, es lieku pēc sajūtas. Un sajūtas noteikti ir biezas jeb kafijas biezums krūzē visbiežāk sasniedz vismaz divus trīs centimentrus. Tad ar tādām pašām sajūtām es pieberu kanēli – uz acumēru. Savulaik kaut kur lasīju, ka tas samazinot cukura līmeni organismā. Varbūt tās ir muļķības, bet garšo lieliski. Tātad, tad izmaisu sauso sagatavi un pasmaržoju šo reibinošu mistrēriju, kurā savijas kafijas brīnišķais aroms kopā ar saldo kanēļa pieskārienu. Viss tiek apliets ar verdošu ūdeni un samaisīts pulkstenrādītāja virziienā gan liešanas laikā, gan pēc tā. Krūze netiek pielieta pavisam pilna, jo, bez šaubām, pielieju klāt pienu. Karstais dzīvības dzēriens nu pilns līdz ar malām un tas tiek svēti aiznests līdz vietai, kur nobāzējos tā baudīšanai.
Sauciet to par nelāgu atkarību, bet nesen pamanīju, ka tad, ja neesmu no rīta iedzērusi kafiju, man sāp galva. Un pēdējā laikā no rītiem es vispirms iedzeru kafiju tukšā dūšā, vēl pirms vispār ir sākusies diena, dzīve un ēdiena nonākšana manā kuņģī. Vispirms stipra kafija (ar pienu!) un tikai tad ēdu brokastis. Ārstiem šeit noteikti būtu ko teikt un threads šausmās brīdinoši ieteiktu izmantot bezkofeīnu, zaļo tēju vai gastroenterologa konsultāciju. Bet man vienalga – man vajag kārtīgu kafijas pļauku pa seju no rīta, man neder maigās garšas un neizteiksmīgā dzēriena sajūta, kad vēl nekas cits manā sistēmā un dienā nav ienācis.
Es gan neteiktu, ka kafija man sniegtu kaut kādu super enerģiju. Ja pēcpusdienās dzeru otro krūzi, tad drīzāk ir pretējs efekts, un man uznāk tāds miegs, ka varētu pagulēt diendusiņu. Sen atpakaļ strādāju radio nakts ziņās, un tad gan pēc kāda laika secināju, ka kafija mani vairs neķer. Tas laikam bija vienīgais posms manā dzīvē, kad no zaļās tējas jutu lielāku enerģiju. Sākumā visiem teicu, ka man jau ir nepieciešama tikai tā kafijas garša, bet es meloju ne tikai citiem, bet arī sev. Ja man būtu svarīga “tikai garša”, tad varētu arī malkot bezalkoholisko vīnu. Uz Makdonaldu jau arī neiet tikai pēc salātiem, tāpat kā uz prieka māju neiet pēc apskāviena.
Šorīt esmu pagatavojusi sev Spaini jeb bļodu stipras kafijas. Ir tādi rīti, kad jau pamosties nejauks (man tā ir bieži, varbūt raksturs pie vainas). Bet šorīt ir tāds kopējais neomis, galva sāpēja jau pirms gulētiešanas un, kā par nodevību, tā sāp joprojām arī no rīta. Laikam ne vienmēr miegs ir labākās zāles.
– Vai Tu sevi šitā nesabeidz? draugs jautā, norādot uz manu lielo un stipro kafijas krūzi.
– Pats Tu tūlīt sabeigsies! atšņācu, paslēpusies aiz sava Spaiņa jeb bļodas.
– Tik stipra kafija nesadraņķē organismu? Tad jau labāk mazu un stipru.
– Neuzdrošinies tā teikt par kafiju!! es turpinu šņākt.
– Bet..
– Lūdzu! Visas debates tikai pēc kafijas, labi?
Jāteic, ka vairāk par divām krūzēm dienā gan es nedzeru. Reiz gan bija gadījums, kad nejauši darbā izdzēru piecas. Tad gan sajūtas bija nereālas – gandrīz kā Matriksā jeb Ledus laikmetā ar to trako vāveri, kas visu laiku medīja savu ozolzīli. Vienā filmas ainā viss bija tādā kā palēlinājumā, kur vāvere mierīgi apgāja visiem objektiem apkārt, paņēma savu zīli un vēl pastaigājās, tā lēni aplūkojot. Beigās izrādījās, ka konkrētā aina bijusi tik mežonīgi ātra, ka nebija iespējams to citādāk parādīt. Lūk, man bija līdzīgas sajūtas.
Kaut kur lasīju, ka kafija esot veselīga, sniedzot ilgmūžību, vai kas tur, neatceros precīzi. Manā ieskatā kafijas labākās un veselīgākās īpašības atklājas mierīgā rītā, klusumā, kad nav lieku jautājumu, komentāru un tad, kad nav sabojājies vai beidzies piens. Kad varu nesteigties un baudīt, lai kāda būtu gaidāmā diena. Principā kafija ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai gaidāmā diena vispār būtu laba. Varbūt tā tiešām ir atkarība, bet, kā saka, vismaz tās nav narkotikas. Punkts.