Sēlijas purvi un meži gandrīz desmit gadus bija patvērums bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem jeb partizāniem, sauktiem arī par mežabrāļiem. Šogad vēsturnieka Haralda Bruņinieka vadībā partizānu apmetņu un kauju vietas, ikdienas sadzīvi un cīņas metodes izzināja aptuveni 200 jauniešu.
Pēc Latvijas okupācijas joprojām bija cilvēki, kuri ticēja, ka jāsagaida tikai Rietumu papildspēki, lai Latvija atkal būtu brīva. Sēlijas purvos un mežos nacionālie partizāni pret okupācijas varu cīnījās no 1944. līdz aptuveni 1954. gadam.
Vēsturnieks Haralds Bruņinieks stāsta, ka virsvadība šajā apkārtnē bija Mārtiņam Pokļavinskim: “Viņš arī visu šo cīņu kontrolēja, viņš bija prasīgs, nepiekāpīgs. Daudzi negribēja tādu aktīvu cīņu veikt, bija pret, bet Pokļavinskis uzstāja, lai šī cīņa būtu aktīva. Šīs grupas bija vairākas, bet tās grupas nebija tādas noteiktas vienā sastāvā, tās mainījās.”
Sēlijas mežos tolaik bijuši ne tikai sēļi, bet arī kurzemnieki, vidzemnieki un zemgaļi, piebilst Bruņinieks: “Okupācija sākās ar Austrumlatviju, un, ienākot sarkanajai armijai, 1944. gada nogalē daudzi leģionāri, policisti iegāja mežā un uzsāka bruņoto kustību. Viņi nevarēja tikt uz Vidzemi, ko pēc tam pārņēma, un visi turpināja cīņu Sēlijas mežos.”
Haralds Bruņinieks partizānu kustību pētot jau gadus divdesmit, bet šogad projektā “Sēlijas mežabrāļi” nacionālo partizānu bruņoto pretošanos izzināja kopā ar jauniešiem. Aptuveni 200 cilvēku astoņās grupās izstaigāja partizānu apmetņu un kauju vietas.
Starp viņiem arī Viesītes vidusskolas audzēknis Jānis Malnačs: “Staigājām pa mežu, pa veco bunkura vietu. Mums stāstīja, kas notika tajās vietās, kādas bija cīņas. Bija ļoti interesanti, bet tā kā kaut kas būtu pārsteidzis – nebija tā. Es jau daudz ko zināju, jo pats biju interesējies.”
Viesītes vidusskolas audzēknis Uldis Gailītis kopsakarības ar šodienas ģeopolitisko situāciju īsti nesaskata: “Jo visi tie kari, kas tagad notiek Krievijā un Ukrainā, vairs nav kā tajos laikos, kad tos slepenos bunkurus taisa, un cilvēki vairs nav tādi kā bija tajos laikos.” Uz jautājumu, vai cilvēkiem šodien jābūt tikpat saliedētiem, Uldis gan atbild: “Jā, jābūt saliedētākiem.”
Projekta noslēguma pasākumā Viesītes muzejā “Sēlija” puišiem mugurā autentisks mežabrāļu apģērbs, un sajūtas esot interesantas. Ekspresizstādē aplūkojamas arī dažādas atrastās lietas, ko izmantojuši partizāni, kā arī tā laika ieroču replikas. Haralda Bruņinieka ilggadējā pētījumā rastas liecības no dažādiem mutvārdu avotiem, kas atklāj traģēdijas lappuses no mūsu kopējās vēstures.
Šajā projektā atklājusies arī kādas sievietes dzimtas vēsture: “Voldemāra Tunķeļa mazmeita, kuras dzimtā Voldemāram bija vairāki bērni, tai skaitā meita Milda, kura bija piedalījusies 1949. gada kaujā, kurā krita viņas divi brāļi. Pēc soda izciešanas Milda palika Vidusāzijā, nodibināja ģimeni Turkmenistānā. Zīmīgi, ka šis vīrietis bija piedalījies Latvijas reokupācijas periodā. Pēc vizuālajiem avotiem varēja redzēt, ka viņš apbalvots ar ordeņiem, arī ar Sarkanās zvaigznes ordeni.”
Ne mazāk svarīgi par vēstures izzināšanu ir arī izmantot vēsturisko pieredzi mūsdienu saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā. Un te nu vēsturnieks uzsver, ka bez pilsoniskās sabiedrības partizānu kustība nebūtu pastāvējusi, un arī šodienas apstākļos ir svarīgi aktivizēt pilsonisko sabiedrību.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Novadu ziņas kanālā ReTV" saturu atbild SIA "Re MEDIA” |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |