Šīs nedēļas notikumi manā dzīvē uzdeva jautājumu – vai mēs, sievietes, esam raganas, kas nobur, noskauž, piesauc slikto, vai tomēr loģiski domājošas būtnes, kas saprot, ka krāpšanās, mānīšanās, neizdarība un vienkārši dzīves patiesība kā tāda agrāk vai vēlāk var trāpīt pašam pa pieri?
Pagājušajās nedēļas nogalē satiku savu paziņu – vīrietis spēka gados, kas labākas dzīves nolūkos strādā pie kāda vietējā kravu pārvadājumu uzņēmēja, kas viņu nav pieņēmis darbā. Darbaspēka nodokļi, protams, netiek maksāti, algu saņem katru nedēļu, brauc ar uzņēmēja tehniku un rūpīgi izdara savu darbu.
Esmu no tiem cilvēkiem, kas neatbalsta šādu uzņēmēju rīcību, jo uzskatu, ka mūsu valstī ir tik daudz problēmu tieši šī iemesla dēļ, ka teju katrs mēģina izdomāt veidu, kā apšmaukt sistēmu – sākot ar politiķiem un beidzot ar uzņēmēju un pat pakalpojuma saņēmēju. (Būsim godīgi, cik gan bieži neesat padomājuši – ai, šo vienu reizīti, neviens nepamanīs, neuzzinās, un galu galā – ja čakarē mani, arī es drīkstu čakarēt!) Un kaut arī es neatbalstu šādu uzņēmēju rīcību, es arī neesmu tas cilvēks, kas ziņo par šādiem gadījumiem valstij, jo es nezinu iemeslus, kādēļ uzņēmējs un konkrētais darbinieks šādi rīkojas.
Tomēr atgriežoties pie stāsta sākuma, es savam paziņam pajautāju: “Vai tev ar savu priekšnieku ir plāns B gadījumam, ja nu trāpās kāda pārbaude?” Paziņa pasmējās: “Nepiesauc nelaimi!”
Pēc pāris dienām saņēmu dusmīgu zvanu, kur paziņa nikni bļāva: “Tu man noskaudi veiksmi! Manam priekšniekam tagad ir reālas problēmas, jo es, braucot ar viņa tehniku, uzrāvos uz pārbaudi!” Cik sapratu no sarunas, naudas sods būs iespaidīgs, jo darbinieks ne tikai nav pieņemts darbā, bet bija problēmas arī ar dokumentiem un virkne citu pārkāpumu. Vienlaikus jutu un nejutu līdzi.
Vakar ar bērniem kopā skatījāmies Eirovīzijas otro pusfinālu, kur startēja arī mūsu pārstāve Atvara. Dziesma tiešām brīnišķīga, dziļu domu un man patīk, bet kaut kā zināju, ka viņa neuzrunās Eiropas ļaudis. Pateicu to arī bērniem, kas mani centās pārliecināt, ka es kļūdos. Pēc 10 valstu nosaukšanas bija puņķi un asaras un te atkal izskanēja frāze: “Mammu, tu piesauci nelaimi! Mums bija jābūt finālā!” Manis sacītais, ka konkursā kāds uzvar un kāds vienmēr zaudē, un tas nenozīmē, ka šajā gadījumā mēs bijām sliktāki, dzirdīgas ausis nesasniedza.
Šodien apdomājot šos divus notikumus, rodas pamatots jautājums – vai tiešām es piesaucu nelaimi? Vai tomēr balstos uz loģiskiem apsvērumiem, zinot, ka agrāk vai vēlāk darbosies karmas likums vai to, ka dzīvē kāds uzvar un kāds zaudē, jo tā vienkārši ir un punkts.
Varbūt tieši šādi gadsimtiem ilgi arī radās stāsti par raganām. Ne jau visas sievietes, kuras savulaik apsūdzēja buršanā, tiešām vārīja mistiskus dzērienus un lidoja uz slotas. Ļoti bieži tās bija vienkārši gudras sievietes – tādas, kuras saprata cilvēkus, dabas likumsakarības, zināja ārstniecības augus, spēja paredzēt sekas vai arī vienkārši skaļi pateica to, ko citi negribēja dzirdēt. Viduslaikos ar to pilnīgi pietika, lai kļūtu bīstama apkārtējo acīs.
Ja sieviete pateica: “Nedari tā, būs slikti,” un pēc laika tiešām notika nelaime, daudz vieglāk bija noticēt, ka viņa to piesaukusi, nevis atzīt, ka cilvēks pats ar savu rīcību soli pa solim uz to gājis. Gudrība biedē vairāk nekā muļķība, jo gudrs cilvēks redz sakarības. Viņš redz, kur noved meli, alkatība, vieglprātība vai pašapmāns.
Iespējams, arī mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Mēs joprojām mēdzam vainot tos, kuri pasaka neērto patiesību. Vieglāk ir pateikt: “Tu noskaudi”, “Tu piesauci nelaimi”, nekā pieņemt, ka dzīve vienkārši sastāv no cēloņiem un sekām. Ja gadiem pārkāp noteikumus, agrāk vai vēlāk būs pārbaude. Ja konkursā piedalās desmitiem valstu, kāds paliks aiz strīpas. Tā nav maģija. Tā ir realitāte.
Un varbūt sievietes par raganām sauca tieši tāpēc, ka viņas bieži bija pietiekami drosmīgas, lai šo realitāti nosauktu vārdā.