Sieviešu diena vēl tikai priekšā, taču vīru koris “Imanta” jau laicīgi sāk svinības. Gatavojoties īpašajam 8. marta koncertam Dikļos, viņi ne tikai slīpē dziesmu repertuāru, bet arī trenējas ziedu pasniegšanā. Kora diriģentei Marikai un koncertmeistarei Līgai ir paveicies – viņas sveicienu no saviem dziedātājiem saņem arī nedēļu pirms pašiem svētkiem, jo svētku nekad nevar būt par daudz!
Kora vīri ir pārliecināti – sievietēm veltīto svētku nevar būt par daudz. Katram ir savas atmiņas par Sieviešu dienas tradīcijām, dāvanām un pat kurioziem gadījumiem.
Ojārs Bāliņš atceras laikus, kad Sieviešu diena bija saistīta ne tikai ar ziediem, bet arī ar koncertiem un gardumiem.
“Ja man uzreiz jāsaka par Sieviešu dienu, tad atceros skaitļotāju laikus. Skaitļotājos mēs meitenēm lūdzām, lai uztaisa ēdienus. Mēs tad degustējām, tad mums bija koncertprogramma visdažādākās. Attieksme pret šo dienu ir daudz un savāda, bet meitenēm šo svētku nekad nebūs par daudz.”
Arī Kārlis Kalniņš uzskata, ka šī diena nav tikai padomju laika tradīcija, bet iespēja izrādīt uzmanību savām mīļajām sievietēm.
“Pilnīgi piekrītu, jo kurai gan nepatīk saņemt ziedus no saviem mīļotiem vīriešiem? Jebkurai patīk. Teikt, ka tie tādu padomju laiku tulpīšu svētki – es domāju, tas jau ir otrais grāvis. Bet meitenes ir jāsveic.”
Ne vienmēr dāvanu sagādāšana ir vienkārša, un reizēm ziedi var nebūt pie rokas. Šādās situācijās kora vīri zina, ka labākais apsveikums var būt tieši dziesma.
“Dziedāšana vīru korī ir privilēģija – caur dziesmu var dāvāt sievietēm prieku un saņemt to atpakaļ. Tā ir abpusēja apmaiņa, kas iet cauri laikiem. Mēs dziedam par mīlestību – gan pret sievietēm, gan pret dzimteni. Un tad šad tad uzraujam arī ‘Ak, pavasar, ak pavasar’. Aplausi, smaidi un pozitīvas emocijas – tas ir tas, kas padara šo visu tik īpašu,” stāsta Egils Juitinovičs.
Taču, ja dziesma nešķiet pietiekama, kora dalībnieki zina arī citus trikus.
“Egils īstenībā piemeta baigi labo lifehack [dzīves gudrība] – ja jums trūkst nauda ziediem, jūs varat vienkārši nodziedāt, un būs jau labi,” smejoties stāsta Vladimirs Kononovs. “Es no savas puses varu pateikt, ka ir vēl viens tāds lifehack – pirms daudziem gadiem man gadījās iepirkties ziedu veikalā diezgan pavēlu, un, protams, tur bija palikuši tikai kāti un tas, kas pa grīdu mētājas. Tad es aizgāju uz tuvāko pārtikas veikalu un nopirku torti. Tā es izgrozījos!”
Senākos laikos Sieviešu dienai bija pavisam cits raksturs – reizēm, lai iegūtu ziedus, bija jāstājas garās rindās.
“No tiem seniem laikiem es varētu atcerēties tikai to, ka bija baigi grūti dabūt puķes. Tad visi pirka tulpes, un tās dabūt bija vesela problēma. Tad bija jāizstāv kādreiz mūsu tirgi vai kur, kur garas rindas. Un tad tu biji liels varonis, ja biji dabūjis tādu pašvaku tulpīti. Tā kādreiz gadījās,” atceras Vaclavs Koncevičs.
Savukārt Jānis Bērziņš dalās ar kādu īpašu atmiņu no tiem laikiem, kad kora kolektīvi bija lielāki un priekšnesumi – izteiksmīgāki.
“Mēs bijām kādi 30 vīri, un satraukums pirms astotā marta bija liels. Tad bija populāra dziesma ‘Lambada’, un mēs aizskrējām pa kluso, uzvilkām sieviešu mēteļus, kas bija palikuši garderobē, un tēlojām dāmas. Katra sieviete pēc tam varēja savu mēteli atpazīt,” viņš smejas.
Dažreiz gan ziedu dāvināšana var sagādāt arī pārsteigumus.
“Tas, kas man ir palicis prātā no vienas Sieviešu dienas, ir tas, ka mājās man ir divas sievietes. Un to puķu pušķi, lai nopirktu, tas man sanāca tādā smukā pāra skaitlī. Kā es tagad došu Marikai 10 vai 12 rozītes? Tad arī mūsu kaķene tika pie rozēm. Vēl tagad ir tāda bilde saglabājusies, kur minka izbrīnīta sēž pie tās vāzītes, kur viņai puķes ir ieliktas,” stāsta Edgars Zaķis.
Lai gan kora diriģente un koncertmeistare tika sveiktas jau laikus, īstie svētki vēl tikai priekšā. Tie, kuri vēlas dzirdēt vīru kori “Imanta” un izbaudīt muzikālo sveicienu, tiek aicināti uz 8. marta koncertu Dikļos.