Diabēts: kā to laikus atklāt un kontrolēt

Viena no pasaulē un arī Latvijā izplatītākajām hroniskajām saslimšanām ir cukura diabēts – ogļhidrātu vielmaiņas traucējums, kam raksturīgs paaugstināts cukura līmenis asinīs. Izšķir vairākus diabēta veidus, un par tiem stāsta endokrinoloģe Sabīne Skrebinska.

Cukura diabēts un tā veidi

Pirmā tipa cukura diabēts ir autoimūna saslimšana, kuras laikā imūnsistēma kļūdaini uzbrūk aizkuņģa dziedzera šūnām, kas atbild par insulīna ražošanu. Tā rezultātā organisms vairs nespēj pats nodrošināt nepieciešamo insulīna daudzumu, un glikozes līmenis asinīs strauji pieaug. Šis tips visbiežāk attīstās bērniem un jauniešiem līdz 30 gadu vecumam, izpaužoties ar trim klasiskiem simptomiem – pastiprinātu urinēšanu, izteiktām slāpēm un palielinātu apetīti. Visizplatītākais, ap 90 % no visiem gadījumiem, ir otrā tipa cukura diabēts, kas ir cieši saistīts ar riska faktoriem, piemēram, ģenētisku iedzimtību, lieko svaru un mazkustīgu dzīvesveidu. Atšķirībā no pirmā tipa, otrā tipa diabēts var attīstīties lēni un gadiem ilgi palikt nepamanīts, jo tam nav tik izteiktu sākotnējo priekšvēstnešu. Vēl viena būtiska grupa ir gestācijas diabēts, kas parādās grūtniecības laikā un pēc dzemdībām parasti normalizējas, taču tas var kalpot kā brīdinājuma signāls par paaugstinātu risku nākotnē. Lai laicīgi diagnosticētu saslimšanu, iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma, īpaši, ja ir liekais svars, ieteicams vismaz reizi gadā pārbaudīt glikozes līmeni tukšā dūšā un noteikt glikēto hemoglobīnu, kas uzrāda vidējo cukura rādītāju pēdējo mēnešu laikā.

Ārstēšanas iespējas un insulīna nozīme

Pirmā tipa diabēta pacienti visu mūžu saņem insulīna injekcijas, pildot aizkuņģa dziedzera funkciju mākslīgi, savukārt otrā tipa pacienti bieži vien var kontrolēt slimību ar medikamentiem tablešu formā un dzīvesveida korekcijām. „Pirms tika izgudrots insulīns, kas bija 1921. gadā, diabēts bija nāvējoša diagnoze, bet šobrīd pacienti, izmantojot insulīnu, var dzīvot pilnvērtīgi. Ja tiek panākts, ka glikozes līmenis asinīs ir normālā līmenī, tas arī komplikācijas var neattīstīties. Tas ir psiholoģiski smagi, it īpaši bērniem, jauniešiem – saprast, ka viņiem visu mūžu nāksies injicēt insulīnu,” atzīst endokrinoloģe.

Mūsdienu tehnoloģijas diabēta kontrolē

Pacientu ikdienu gan būtiski atvieglo mūsdienu tehnoloģijas. Šobrīd ir pieejami nepārtrauktās glikozes uzraudzības sensori, insulīna sūkņi un pat slēgtās cilpas sistēmas, kur sūknis un sensors sadarbojas, automātiski adaptējot nepieciešamo insulīna devu. Diemžēl Latvijā vēl joprojām aktuāls ir jautājums par valsts finansējumu šīm tehnoloģijām pieaugušajiem, jo pašlaik sensori pilnībā tiek apmaksāti tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam. „Mēs esam vienīgā Eiropas valsts, kur nefinansē šo sensoru, kas ļoti atvieglo cilvēka dzīves ritmu, it īpaši, ja tiek saņemta insulīna terapija, galvenokārt pirmā tipa cukura diabēta pacientiem.”

Iespējamās komplikācijas

Neārstēts vai slikti kontrolēts cukura diabēts var radīt arī nopietnas komplikācijas, kas attīstās gadu laikā. „Izšķir komplikācijas, kas ir saistītas ar sīko asinsvadu bojājumu jeb mikroangiopātiju. Tās ir diabētiska nieru slimība, diabētiska retropātija, kas skar acis un sliktākajā gadījumā var novest līdz aklumam tieši tāpat kā diabētiska nieru slimība var novest līdz nieru aizstājējterapijai, dialīzei vai nieru transplantācijai. Vēl ir komplikācija, kas skar nervus – diabētiska neiropātija, kas vairak izpaužas ar jušanas traucējumiem. Pēdas paliek nejutīgas, un cilvēks pat satraumējot pēdu var to nejust, var izveidoties infekcija, kas var novest pie ļoti smagām sekām,” stāsta S. Skrebinska. Savukārt lielie asinsvadu bojājumi palielina miokarda infarkta, insulta un aterosklerozes risku.

Profilakse un dzīvesveida nozīme

Runājot par profilaksi, endokrinoloģe uzsver, ka no pirmā tipa diabēta pasargāt sevi nav iespējams, jo tas ir ģenētiski un vides faktoru, piemēram, vīrusu, noteikts process. Tomēr otrā tipa diabēta gadījumā cilvēka paša rīcībai ir izšķiroša nozīme pat tad, ja ģimenē ir bijuši diabēta gadījumi. Veselīgs uzturs un regulāras fiziskās aktivitātes var novērst slimības attīstību. Svarīgi ir nepieļaut ķermeņa masas pieaugumu un sekot līdzi tam, lai būtu pietiekama fiziskā slodze. Speciāliste arī aicina ikvienu veikt profilaktiskās analīzes, ievērojot, ka glikozi tukšā dūšā jānodod vismaz astoņas stundas pēc pēdējās maltītes, pat izvairoties no melnas kafijas, kas var ietekmēt rezultātus stresa hormonu dēļ. Ja rodas šaubas, ārsts var nozīmēt glikozes tolerances testu, lai gūtu precīzu priekšstatu par ogļhidrātu vielmaiņu un savlaicīgi rīkotos veselības saglabāšanai.

Izplatītākie mīti par diabētu

Sabiedrībā joprojām valda mīti, no kuriem izplatītākais ir uzskats, ka diabētu izraisa pārmērīga saldumu ēšana. Endokrinoloģe skaidro, ka tiešas saiknes starp saldumiem un pirmā tipa diabētu nav, savukārt otrā tipa gadījumā saldumi ir bīstami tikai tik lielā mērā, cik tie veicina aptaukošanos. Tāpat pastāv saikne starp hormonālām saslimšanām, piemēram, policistisko olnīcu sindromu, un insulīna rezistenci, kas var paaugstināt glikozes līmeni.