Vecums nav degradācija – tas ir cilvēka attīstības posms

Gandrīz katrs piektais jeb teju 22 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem ir senioru vecumā 65+. Katrs cilvēka vecuma posms, protams, nāk ar savu specifiku, vajadzībām un izaicinājumiem, ko svarīgi apzināties un spēt tam pielāgoties. Tomēr gerontologs, profesors Jānis Zaļkalns uzsver – vecums ir trešais cilvēka attīstības posms. “Lai mēs nedomājam, ka tā ir degradācija un bojāeja. Protams, kā iepriekšējiem, arī šim attīstības posmam ir savi izaicinājumi, nepieciešamie risinājumi, bet tā joprojām ir attīstība.”

J. Zaļkalns teic – vecums ir mūsu dzīves gājuma kopsumma jeb suma summarum visam tam, ko esam piedzīvojuši. Gan fiziskajiem izaicinājumiem, gan emocionālajiem pārdzīvojumiem. Viss, ko mēs darām gadu desmitu laikā, tajā skaitā mūsu kustību paradumi, uzturs un atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem, rezultējas tajā, cik varoši un jēgpilni mēs sagaidīsim savas vecumdienas. Tāpēc par veselīgu dzīvesveidu jāsāk domāt pēc iespējas agrāk, lai vecums būtu interesants un pašpietiekams.

Viena no raksturīgākajām novecošanas iezīmēm ir gribas instinktu mazināšanās, kad cilvēks sāk sev jautāt nevis “ko es varētu izdarīt?”, bet “ko es varētu nedarīt?”. Profesors uzsver, ka brīdī, kad parādās šāds slinkums, ir jārīkojas, jo aktivitāte ir atslēga uz neatkarību. “Tad, kad cilvēks sevi pats pieķer, ka dzīvē pirmoreiz šāds jautājums parādās, tas nozīmē, ka ir jādara! Nevis es izlikšos, ka nekas nav noticis, un lai laiks iet uz priekšu.” Fiziskā formā sevi var uzturēt pavisam vienkārši, arī bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem. Nav obligāti nepieciešami sporta klubi vai peldbaseini, pietiek ar regulārām pastaigām, būšanu svaigā gaisā un ikdienas darbiem, kas neļauj ķermenim sastingt.

Tikpat svarīga ir mentālā veselība un dzīves strukturēšana pēc aiziešanas no darba tirgus. Profesors iesaka izmantot gadu desmitos uzkrātās plānošanas un organizēšanas prasmes, neļaujot brīvajam laikam pārvērsties bezmērķīgā nekā nedarīšanā. Šis ir īstais brīdis īstenot senus hobijus, lasīt grāmatas vai doties ceļojumos, kam iepriekš trūcis laika.

Socializācija, tikšanās ar bijušajiem kolēģiem un viesu uzņemšana palīdz saglabāt saikni ar pasauli, taču nevajadzētu baidīties arī no vientulības. Katram cilvēkam ir sava nepieciešamā vientulības deva, un bieži vien pēc aktīva darba mūža miers un klusums ir tieši tas, kas nepieciešams dvēseles harmonijai. “Šo es ilustrēšu ar šādu piemēru. Man viena pensionēta skolotāja, kura pirms tam bija strādājusi Rīgā, bet tagad dzīvo provincē, vaicāja – vai tas ir slikti, ka es tagad dzīvoju mājā meža malā, kur nāk stirniņas, zied dālijas, viss ir skaisti. Kad gribu, aizeju uz kultūras centru, kādu teātra izrādi vai koncertu, bet nemaz tā nealkstu, neesmu noilgojusies pēc citiem cilvēkiem. Tad es saku – šī ir individuāli nepieciešamā vientulības deva. Viņa ir bijusi aizrautīga pedagoģe, skrējusi pa dzīvi ļoti piesātinātā darbā, bet vientulība ir izpalikusi. Tagad viņa var atgūt to, kas bija vajadzīgs,” stāsta J. Zaļkalns, piebilstot, ka satraukumam ir pamats tikai tad, ja vientulība sāk nomākt, nevis sniedz prieku.

Rūpējoties par savu labbūtību, seniors nedrīkst aizmirst arī par miesas un gara vienotību, kā arī ciešu sadarbību ar mediķiem. Profesors novērojis, ka daudzi seniori grēko, izvairoties no ārsta apmeklējuma tikai tāpēc, ka “līdz šim nekas nav sāpējis”. Tomēr profilaktiskās pārbaudes un skrīningi ir būtiski, lai laikus pamanītu un koriģētu riska faktorus un saglabātu veselību ilgtermiņā. “Ja līdz šim nebija veselības traucējumu, darām to, kas ir jādara, lai tā būtu arī turpmāk!”