Ko elpojam un ēdam: vides piesārņojuma ietekme uz cilvēku

Mūsdienu pasaule sniedz mums neskaitāmas ērtības, taču vienlaikus izvirza jaunus izaicinājumus mūsu veselībai, kas saistīti ar apkārtējo vidi. Turklāt bieži vien cēloņi ir meklējami mūsu pašu rīcībā un attieksmē pret vidi.

Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis atzīst, ka viena no aktuālākajām tēmām šobrīd ir mikroplastmasas piesārņojums, kas ir kļuvis par globālu problēmu. Mikroplastmasa rodas, jebkurai plastmasai vidē ļoti lēni degradējoties un sadaloties fragmentos, kas mazāki par pieciem milimetriem. Šīs sīkās daļiņas ir konstatētas visdažādākajās pasaules vietās, un to ietekme sākas jau no pašas barības ķēdes apakšas, jūras organismiem. “Jūrā ir daudz tādu mazo vēzīšu, kas barojas, filtrējot ūdeni. Protams, mikroplastmasas mazās daļiņas nav barības vielas, vēzīši nespēj baroties un aiziet bojā. Kad tos apēd lielāki organismi, līdz pat zivīm, tad mikroplastmasa nokļūst tajās, un pēc tam cilvēks, apēdot zivis, apēd arī mikroplastmasu. Ir konstatēts, ka arī cilvēka organisms jau ir piesārņots ar mikroplastmasas daļiņām,” stāsta N. Kadiķis.

Lai gan daļa mikroplastmasas no mūsu organisma tiek izvadīta caur gremošanas sistēmu, pētījumi liecina, ka smalkākās daļiņas mēdz akumulēties plaušu alveolās, asinsrites sistēmā un pat nonākt dažādos orgānos vai smadzenēs. Lai gan zinātniekiem vēl nav viennozīmīgu pierādījumu par tiešu cēloņsakarību ar konkrētām slimībām, pastāv pamatotas hipotēzes par mikroplastmasas spēju izraisīt hroniskus iekaisumus, kas ilgtermiņā un lielās koncentrācijās var veicināt ļaundabīgu audzēju attīstību. Papildu risku rada tas, ka plastmasas daļiņas uz savas virsmas piesaista citas bīstamas vielas, piemēram, smagos metālus un organiskos piesārņotājus, kļūstot par toksisku kokteili mūsu ķermenim.

Līdzīgas paralēles var vilkt arī ar gaisa kvalitāti, kas īpaši aktuāla ir lielpilsētu iedzīvotājiem. Pilsētas vidē veselību ietekmē tā saucamās PM10 jeb mazās cietās daļiņas. “Ieelpojot, tās aizķeras mūsu elpošanas sistēmā, rada kairinājumu. Klepojot vai šķaudot, tās atkal izvadās ārā, tomēr smalkās daļiņas – vai tās būtu šīs plastmasas daļiņas, ziedputekšņi, vai cita veida piesārņojums, ķīmiskas vielas – slikti izvadās no plaušām vai neizvadās vispār. Un atkal tie ir tie paši procesi, par ko jau runājām, sākot ar ilgstošu iedarbību, koncentrāciju, nemitīgu plaušu kairinājumu, kas var radīt iekaisuma procesus.”

Tomēr vides ietekme nebeidzas pie mūsu namu durvīm un ne mazāk svarīga ir mikroklimata kvalitāte pašos mājokļos. Pelējums, kas ir mikroskopisku sēnīšu kopums, izdala veselu organisko vielu kompleksu, ko mēs atpazīstam kā specifisku smaku. Cilvēkiem ar augstu jutību tas var izraisīt virkni alerģisku reakciju – no iesnām un kakla kairinājuma līdz pat apgrūtinātai elpošanai, ādas niezei un izsitumiem. Pelējums attīstās, ja gaisa mitrums pārsniedz 80%, tādēļ ir būtiski uzturēt telpās komfortablu mitruma līmeni robežās no 40 līdz 60%.

“Ar pelējumu ir jācīnās, to nevar atstāt. Protams, vispirms ir jānovērš mitrums. Pelējumu var ātri novākt, bet tas tikpat ātri atkal atgriezīsies. Mitrums rodas, ja ēkas būvkonstrukcijās ir plaisas, vai arī ir nepietiekams vēdināšanas režīms, kas ļauj mitrumam uzkrāties,” skaidro N. Kadiķis. Ja pelējums ir skāris ēkas iekšējās konstrukcijas vai iemājojis zem tapetēm, cīņa ir sarežģīta un bieži vien prasa pamatīgus remontdarbus, taču to nedrīkst atstāt bez ievērības, jo dzīve pelējuma skartā vidē ir tiešs apdraudējums mūsu organisma labsajūtai.