Var jau teikt, ka gadu mija ir tikai cits cipars kalendārā. Tomēr vairums no mums katra jauna gada atnākšanu prātā saista arī ar jaunu iespēju vismaz kaut kam. Vienalga – lielam vai pavisam sīkam. Jo plānotājs (vienalga – papīra formātā, telefonā vai vienkārši galvā), salīdzinot ar aizejošā gada pēdējiem mēnešiem, tiešām vēl ir relatīvi tukšs.
Gada nogale, īpaši, ja iekrīt tik daudz brīvu dienu kā šogad, parasti ir arī laiks, kad padomāt gan par to, kas bijis, gan – ko sagaidīt no nākamā gada. Un ne tikai sagaidīt, jo gluži no gaisa jau arī nekas nekrīt.
Stāsts par sporta klubu abonementu iegādi un pilnajām zālēm katra gada sākumā jau folklorizējies. Esmu lasījusi, ka psihologi pat neiesaka neko tādu, kas agrāk īsti nav izdevies, ieplānot tieši uz gada sākumu ar domu “nu gan es to beidzot uzsākšu!”. Tas esot tāpat kā ar “pirmdien es gan beidzot sākšu tievēt” un tamlīdzīgām lietām, kuras reti kad darbojas, ja tiek veiktas kampaņveidīgi. Nu, kaut vai tās pašas fiziskās aktivitātes. Vajadzīgs zināms laiks, lai tad, ja agrāk neesi neko darījis, tās kļūtu par ieradumu, bez kura grūti iztikt.
Starp citu, es šo gadu tiešām uzsāku ar sporta kluba apmeklējumu. Cilvēku zālē bija diezgan daudz. Tiesa, visi tie paši, kurus satieku jau gadiem. Un nav izslēgts, ka savulaik kāds no mums šo uzsācis tieši kādā vecā gada nogalē, ieplānojot sev veselīgāku dzīvesveidu turpmākajos gados.
Tāpēc nu man šķiet, ka pieņemot kādus lēmumus par lietām, ko savā dzīvē gribi mainīt vai uzsākt no jauna, varbūt nevajag sekot kaut kādiem viedajiem padomiem, bet gan savām paša iekšējām sajūtām.
Gribu – sāku kaut ko darīt ar pirmdienu. Gribu – ar jaunā gada pirmo nedēļu. Svarīgākais, lai tā gribēšana ir pietiekoša, jo parasti jau nekas no sērijas “tagad sāku jaunu dzīvi” nenāk ne viegli, ne ātri un ne bez zināmas piespiešanās.
Un, kā zināms, atrunas pašam sev, kāpēc varētu tomēr nedarīt, atrast ir vieglāk par vieglu. Viegli ir arī jebko, uz ko nepieciešams drusku iespringt, atlikt uz “kaut kad”. Bet skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka laiks skrien drusku ātrāk par mums. Un “kaut kad”, tas bieži nozīmē “nekad”.
Reiz pazinu kādu puisi, kuram Dievs it kā bija devis visu. Labu izskatu, labu veselību un vairākus talantus. Bet viņš izvēlējās dzīvi tikai baudīt un bieži mēdza teikt “ja vien es būtu gribējis, es varētu labāk kā viņi”. Viņš negribēja. Aizgāja nelāgi, vīlies dzīvē un daudz par agru, jo būt “purva bridējam” skaisti ir tikai kino.
Tāpēc es, piemēram, ļoti cienu tos savus draugus un paziņas, kas gandrīz jau padevušies Zaļajam un visādiem citādiem atkarību pūķiem, pat jau tik tālu, ka līdzcilvēki uzskata to par neatgriezenisku, ar kaut kādu gluži vai pārcilvēcisku apņēmību tomēr ņem un pieliek tam punktu. To jau visi zinām, cik daudz labu un talantīgu cilvēku to nav varējuši izdarīt. Tā pašsadedzinās un aiziet bojā.
Tāpēc man šķiet – ja cilvēks jūt to īsto brīdi, kad kaut kas nozīmīgs jādara, ir vienalga, kurā nedēļas vai gada dienā tas notiek. Nav svarīgi, vai tava apņemšanās ir liela vai maza. Svarīgi, ka tā vispār ir. Jo reizēm lielās lietas palēnām veidojas no šķietamiem sīkumiem. Nav vienas pareizās dzīvošanas receptes vai viena ceļa visiem. Mēs katrs esam citāds un neviens mūs nepazīst labāk kā paši.
Mani ļoti kaitina uz cilvēkiem attiecināti vispārinājumi. Šodien, piemēram, tviterī kāds jauns čalis bija ierakstījis, ka dunduku pietiek feisbukā, tviterim vajadzētu noteikt vecuma cenzu komentēšanai. Viņaprāt, tas būtu no 16 līdz 40, nu, maksimāli – 45 gadiem. Jo tālāk jau – nu, jūs paši saprotat, kas ar cilvēka smadzenēm notiekot tālāk. Precīzi necitēšu, bet tur bija teikts kaut kas par kartupeļiem.
Pirmā doma šo izlasot – uzrakstīt, ko es domāju par to, ko domā viņš. Bet es neuzrakstīju. Kāpēc? Tāpēc, ka viens no maniem plāniem nākamajam gadam – neļauties provokācijām un neiesaistīties bezjēdzīgās diskusijās. Īpaši sociālajos medijos. Kur pašlaik reizēm tiek izspēlētas tādas drāmas un daži tā aizraujas, ka nāk prātā gadījumi, piedodiet, kur cilvēki ir aizgājuši ar sirdi, skatoties hokeju vai futbolu.
Cilvēkiem, protams, diskusijas par dažādām tēmām ir nepieciešamas, bet uzvilkties tiktāl, līdz tādai agresijai, kā to šajā laikā nereti varam novērot visās sociālo mediju platformās, kad saķeras divi radikāli pretējie viedokļi, īpaši veselīgi nav. Un to problēmu, par kuru plēšas, jau tāpat neatrisinās.
Neizteikt savu vienīgo pareizo viedokli visur, kur vajag un nevajag – tā tiešām ir lieta, pie kuras man nākamajā gadā mazliet jāpiestrādā. Jebkurai diskusijai ir jēga tikai tad, ja viens otrā ieklausās un cenšas sacīto saprast. No sarunām “muļķis – pats muļķis” produktīvāk un arī veselīgāk ir turēties pa gabalu. Kā tīklos, tā reālajā dzīvē.
Pirms Ziemassvētkiem Rīgas Vecās Ģertrūdes baznīcā bija ļoti skaists Jāņa Lūsēna koncerts, šajās dienās tas notiek arī citviet Latvijā. Vēl pat vairāk par mūziku, dzeju un kopējo atmosfēru mani uzrunāja Jāņa Lūsēna teiktais pirms pēdējās dziesmas, ar Leonīda Breikša gulagā rakstītiem vārdiem. Viņš aicināja aizdomāties, ka mēs šajā Ziemassvētku priekšvakarā sēžam siltā baznīcā, labi ģērbušies, paēduši, kopā ar ģimenēm un draugiem. Un klausāmies mūziku. Mēs patiesībā labi dzīvojam. Un, ja sagribas to noliegt, varbūt vērts padomāt, kā radās šie skaistie vārdi. Aukstumā, badā, tumsā un ieslodzījumā. Rakstīti uz mazām lapiņām un tā arī nonāca līdz mums.
Lai nekad vairs nekas tāds, tā tumsa mums nebūtu jāpiedzīvo – tas ir svarīgākais, ko sagaidot Jauno gadu novēlu mums visiem.