Suns man bija neizsapņots sapnis jau kopš bērnības. Tomēr, mēs dzīvojām dzīvoklī un vecāku atbilde vienmēr bija skaidra un nemainīga. Sunim vajag plašumu, vietu, kur skriet un būt sunim! Dzīvoklī to nodrošināt nevarot.
“Kad pārcelsies uz māju, tad arī būs suns,” viņi teica. Skaidrs kā diena. Bērnībā, lai tiktu pie suņa, mēģināju visu – lūgties, izdarīt spiedienu, pat draudēt, ka iešu prom no mājām un dzīvošu laukos. Kaut gan arī pati apzinājos, ka tādu atbildību uzņemties vēl nevaru.
Tomēr vēlmi būt kopā ar suņiem apmierināju citādi – astoņus gadus strādājot suņu izstādēs. Tā bija īstā iepazīšanās ar suņu pasauli: neskaitāmas šķirnes, dažādi raksturi un katra saimnieka pieeja savam mīlulim.
Tagad sapnis ir piepildījies. Kopā ar draugu esam kļuvuši par saimniekiem mazam toipūdeļa kucēnam Rodijam. Viņam ir tikai trīs mēneši, bet jau tagad viņš ir pierādījis, cik centīgs, gudrs un mīlošs suns var būt. Šķiet, par kādu gardu kārumu viņš ir gatavs izdarīt jebko!
Pirmais jautājums, ko dzirdam, kad cilvēki uzzina par kucēnu, ir: “Nu, kādas blēņas jau sastrādājis?” Bet patiesībā – pagaidām nekādas. Iespējams, trakais periods vēl tikai tuvojas, un tad būs daudz stāstu, ar ko dalīties. Šobrīd vienīgās “blēņas” ir Ziemassvētku laika “dāvaniņas”, kurās mēdz nejauši iekāpt. Atliek vien pasmieties par mazo ziķeri, kurš kaut kur klusiņām nokārtojies.
Runājot par toipūdeli, šī izvēle bija ļoti pārdomāta. Rodija augšanai sekojām līdzi jau no viena mēneša vecuma, un jāuzteic veiksmīgā komunikācija ar audzētāju, kuru, starp citu, atradām tieši caur suņu izstādēs iepazītajiem cilvēkiem. Rodijs ir viens no trim brāļiem un pats mazākais augumā. Jau iepriekš zinājām, ka šim kucēnam būs jāpievērš daudz uzmanības – toipūdeļi ir ļoti emocionāli un spēcīgi pieķeras savam saimniekam. Tagad to izjūtam ikdienā.
Ja dodies no vienas istabas uz otru, vari būt drošs – aste tev seko. Rodijam vienkārši ir jābūt tuvumā. Tad viņš ir mierīgs un laimīgs. Līdz ar to viens no lielākajiem izaicinājumiem ir suņa atstāšana mājās vienatnē. To darām pakāpeniski, ļaujot viņam pierast pie domas, ka saimnieki ne vienmēr būs blakus. Galu galā – lai suns saņemtu barību un gardus kārumus, saimniekiem arī ir jāpastrādā! Vēl viena būtiska lieta – pūdelim regulāri jādodas pie friziera. Viņa krāšņās cirtas aug nepārtraukti, taču patīkams bonuss ir tas, ka mājās praktiski nav suņa spalvu.
Tā nu mēs tagad brīvprātīgi piespiedu kārtā biežāk dodamies dabā, iepazīstam suņa valodu, viņa vēlmes un raksturu, cenšoties tās respektēt, bet vienlaikus saglabājot skaidras robežas – mājās noteikumi ir visiem.
