Šorīt, kad tieši kā reiz esmu galīgi neizgulējusies, es nolēmu uzrakstīt par miegu. Par šo vitāli svarīgo lietu, bez kuras nevaram, negribam un kura neesamību ļoti jūtam. Pat, ja tās ir tikai pāris stundas pēc ierastā guļamlaika, pāris stundas naktī kopumā vai jebkas cits, kas liedzis pienācīgi dusēt. Īpaši pēc gadiem 30 un vēlāk. Manai māsai vispār par šo ir viens joks – 30 gadi cilvēkam pienākot tik skaļi un negaidīti kā miskastes mašīna piecos no rīta. Un joks, kas joks, bet daļa taisnības tur tiešām ir, jo tikai pēc 30 es to īsto miskastes mašīnu tik agri no rīta patiešām arī dzirdu. Līdzīgi kā šorīt, kad negulēju.
Kādreiz es gulēju kā nosista ik nakti. Atceros, reiz, pēc bērnu un jauniešu dziesmusvētkiem nogulēju 12 stundas pēc kārtas un pat nedzirdēju kā kaimiņiene zvanīja pie durvīm un izstaigāja visu dzīvokli, jo durvis nebija aizslēgtas. Principā, mani varēja apzagt vai nolaupīt, tāds miegs man bija!
Arī koju laikos par naktsmieru nesūdzējos, lai gan tur dažādi traucējoši skaņas elementi bija pārpārēm. Ir bijuši pat gadījumi, no Vecrīgas nākot, sagaidīt saullēktu un doties uz eksāmenu. Vai uz lekcijām. Vai uz darbu. Tagad es to nespēju iedomāties, pat, ja strādāju no mājām un varu strādāt kaut gultā.
Tieši augstskolas pēdējā kursā sākās mana nopietnā darba dzīve un arī pirmās naktsmaiņas. Tagad varu vien brīnīties, kā es to varēju pavilkt, jo tagad tiešām nevarētu. Sākotnēji man bija pat trīs naktsmaiņas nedēļā, kuras tā īsti neizjutu, ja nu vienīgi nakts vidū, ap kādiem pulksten trijiem, sāka nākt tāds miegs, ka krīti vai gar zemi. Bet, kad tas tika pārvarēts, tad varēja mierīgi nomaukt līdz rītam un tikai tad likties uz auss. Parasti ar četrām, piecām stundām miega bija gana, lai es atkal būtu gatava mesties dzīvē. Viss sāka mainīties pēc diviem gadiem regulārās naktsmaiņās, kad vienā brīdī piefiksēju, ka tad, kad nepieciešams, kafija mani vairs neķer un tāpat ir arī ar miegu. Tas man bija jauns un nebijis stāvoklis – nevarēt aizmigt pat tad, kad nogurums gāž gar zemi. Tai brīdī sāku saprast divgadniekus, jo nogurums bija nenormāls, bet atslēgties nav iespējams. Tev ir jāguļ, bet tā vietā tu krīti uz nerviem pats sev un arī apkārtējiem. Izmēģināju daudz ko: melatonīnu – dzeramu tabletēs un pūšamu zem mēles, karstu pienu ar medu, manifestācijas un lūgšanas, bet nekā. Viss veiksmīgi pārgāja tad, kad beidzu savas aktīvās darba gaitas radio nakts ziņās. Un viss atkal bija labi. Kādu brīdi.
Tiesa, pēc pāris gadiem es atkal iekūlos naktsmaiņās, šoreiz citā arodā, bet arī tad jau laikus sapratu, ka ne naktsmaiņas, ne pats jaunais arods ar mani ilgi nebūs, un tā arī bija.
Šobrīd ir cits stāsts. Man vairs nav naktsmaiņu, man nav stresa un man ir diezgan mierīga dzīve, bet man ir trausls miegs de facto un divi kaķi. Teju katru nakti es guļu ar ausu aizbāžņiem un man ir vienalga, ka tas neskaitoties veselīgi. Jo, ja vien neesmu sevi nodzinusi kā ķēvi pļavā, mans miegs ir trausls un es varu pamosties pat no garām braucoša auto, ja labi gribu, bet visbiežāk tomēr negribu. Ar aizbāžņiem dzīve ir mazliet jaukāka un miegs tāpat. Jo, ja piemēram, kaķi pa nakti izdomā spēlēt medības, es to laimīga nedzirdu un guļu vien tālāk. Tomēr ir reizes, kad nelīdz arī tas. Piemēram, kad piecos no rīta viens no kaķiem sāk dzirdēt pirmās putnu dziesmas un nolemt tām pievienoties. Vai kā šorīt, kad blakus sētas klondženē ir nakts dīdžejs ar dejām. Pat kaķi no rīta bija jāmodina! Tas nozīmē, ka nakts bijusi jestra.
Un tā tas arī ir. “Tiešām, šādi cilvēki jūtas katru dienu?” es tāda izgulējusies prasu draugam, kura naktsmieru, šķiet, netraucē nekas. Ir reizes, kad tiešām izguļos, un tad ir sajūta, ka varu kalnus gāzt un iekarot pasauli. Diemžēl tas vienmēr ir garantēts. Bija tas joks par pūcēm un cīruļiem, un es piederu pie mūžam nogurušajiem baložiem. Reizēm gadās ne tikai labi gulēt pa nakti, bet arī pa dienu diendusās jeb snapos, kā mēs to saucam (atvasinājums no angļu vārda nap – diendusa. Snap varētu būt kā tāds mazs “diendusas klikšķis, knipis”?). Reizēm diendusiņa ieilgst kādas divas stundas un tad jādomā, kur atrodies, kurā gadā un kāds ārā vispār ir kalendārais mēnesis.
Kas nāk par labu labam miegam? Paldies, ka pajautājāt! Arī es meklēju īsto recepti. Man tā ir fiziska un garīga slodze, bet arī šeit ir smalka robeža, jo, ja slodzes būs par daudz, būs nākamais grāvis – atkal nevarēs aizmigt, jo būs pārāk liels nogurums (atcerieties to divgadniekus!). Jā, skan absurdi, bet tā tas ir. Ir piedzīvots. Noteikti palīdz vēsa telpa, bet silta sega, ja vien ārā nav +30 grādu, tad gan labāk nodrošināties vien ar plānu segas pārvalku. Citiem varbūt tas neder, bet, lai vai kādi laikapstākļi būtu ārā, man ir vienmēr nepieciešams atvērts logs uz vēdināšanas režīmu. Izņēmums ir kaut kas orkānveidīgs, kas drebina visas pažobeles. Labs spilvens un matracis pats par sevi ir svarīgs nosacījums labam miegam. Un ne vienmēr tas ir kaut kas dārgs! Piemēram, es savu mīļo spilvenu nopirku vienā no pārtikas veikaliem Talsos par desmit eiro. Gan jau tagad inflācija ir darījusi savu, bet jebkurā gadījumā tas nav nekas pārāk dārgs, lai labi izgulētos. Par matračiem nediskutēšu, tur ir sava mistērija, bet viens fenomens gan ir novērots – viesnīcās man vienmēr ir labs miegs, jo, manuprāt, viņi matračus gādā kaut kur nelegāli, jo nav iespējams tik labus dabūt tur, kur parastie mirstīgie var piekļūt. Kā var dabūt tādu komfortu?
Arī tēja, laba grāmata un vanna pirms miega labi noder. Tiesa, ja grāmata būs pārāk laba, atkal miegs būs auzās. Vēl ļaudis saka, ka palīdzot white noise skaņas, tās gan vēl neesmu pamēģinājusi. Zinu tikai to, ka, piemēram, autobusā braucot man palīdz atslēgties smagais roks.
Nu, lūk, miegs ir tāda ļoti smalka padarīšana, ir jāmāk atrast zelta vidusceļš. Man tas izdodas tikai reizēm, un tad no rīta atkal ir jāmeklē mana vislielākā kafijas krūze (vārdā bļoda jeb spainis), acu maska un pacietība, lai pārlaistu dienu.