Portālā 1188.lv pavisam nesen publicēta ziņa par jaunu mākslīgā intelekta sistēmu “PsyLo”, kas sola noteikt, kāds ir cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, un novērtēt, cik steidzami būtu nepieciešams meklēt profesionālu palīdzību.
Kā norāda Mākslīgā intelekta risinājumu izstrādātāja “Apply” vadītājs Agnis Jakubovičs, “sākotnējais uzstādījums ir iemācīt mākslīgajam intelektam darboties līdzīgi kā terapeitam”. Cilvēkam atliks vien aizpildīt tiešsaistes anketu, un mākslīgais intelekts novērtēs situācijas steidzamību, “ņemot vērā daudzu citu iepriekšējo pacientu gadījumus jeb dzīvesgājumus, lai atrastu korelācijas un modeļus, ko cilvēks, iespējams, nepamana.”
Jāsaka, ka apgalvojums par mākslīgā intelekta spēju darboties kā psihoterapeitam izklausās visai drosmīgi un vienlaikus liek arī uzdot jautājumu – vai tiešām mākslīgais intelekts var būt labs terapeits? Lai arī šī konkrētā sistēma neārstē, bet analizē datus, izmantojot iepriekš iestrādātus algoritmus, cilvēku dzīves situācijas un apstākļi ir ļoti atšķirīgi un nav “mērāmi pēc vienas mērauklas”.
Piebildīšu, ka vēl jo lielākas šaubas rada apstāklis, ka “PsyLo” nav pat čatbots, tādēļ arī šeit rodas jautājums – vai tiešām piedāvātie atbilžu varianti spēs precīzi atspoguļot katra cilvēka patieso emocionālo stāvokli?
To apstiprina arī veselības organizācijas “Brevard Health Alliance” publikācija, kurā speciālisti norāda, ka mākslīgais intelekts darbojas, “meklējot datu likumsakarības, nevis izprotot emocijas vai sniedzot individuāli pielāgotus padomus”. Arī Minesotas Universitātes pētījumā par mākslīgā intelekta izmantošanu mentālās veselības aprūpē teikts, ka mākslīgā intelekta modeļi bieži sniedz neatbilstošas klīniskas atbildes, veicina maldīgu domāšanu un nespēj atpazīt mentālās veselības krīzes.
Tieši tāpēc pastāv risks, ka nevis tu, bet algoritms būs tas, kurš “nepamanīs” kādu būtisku detaļu. Turklāt, ja mākslīgais intelekts, piemēram, kļūdaini norāda “ar palīdzības meklēšanu vari nesteigties”, nepieciešamā palīdzība var tikt saņemta novēloti, radot nopietnus draudus veselībai un, nedod Dievs, dzīvībai.
Ejot soli tālāk, jāatzīst, ka risks kļūst vēl lielāks, ja emocionālā atbalsta saņemšanai cilvēki sāk izmantot čatbotus. Šie rīki nereti rada ilūziju par empātiju, taču, kā jau nojaušams, atkal balstās algoritmā, kas pielāgojas čatbota lietotāja izteikumiem. Vairāki gadījumi pasaulē jau pierādījuši, cik šī maldīgā “tuvība” var kļūt bīstama.
Piemēram, 2023. gadā plašu rezonansi izraisīja kāds notikums Beļģijā. Kāds vīrietis, kurš cietis no depresijas un ekotrauksmes (red. – hroniskas bailes un bažas par ekoloģiskām katastrofām un ekoloģijas bojāeju saistībā ar klimata pārmaiņām), pēc ilgstošām, sešu nedēļu ilgām sarunām ar čatbotu vārdā “Eliza”, izdarījis pašnāvību. Vēlāk atklājies, ka mākslīgais intelekts nevis centies viņu atturēt vai mudinājis vērsties pēc profesionālas palīdzības, bet tieši pretēji – atbalstījis vīrieti domās, ka viņa atvadīšanās no šīs pasaules būšot veids, kā “izglābt planētu”, raksta beļģu laikraksts “La Libre”. Tas diemžēl nav vienīgais gadījums, kad sadarbība ar čatbotiem kļuvusi bīstama.
Par čatbotu spēju nodrošināt emocionālu atbalstu bažas paudusi arī sertificēta psiholoģe un Amerikas Psiholoģijas asociācijas eksperte Veila Raita (Vaile Wright). Viņa intervijā populārzinātniskajam žurnālam “Scientific American” uzsvērusi, ka šie rīki nav radīti, lai risinātu mentālās veselības problēmas – tie programmēti tā, lai to lietotājs šajā platformā pavadītu pēc iespējas vairāk laika. Tas tiek panākts, vienmēr piekrītot vai pastiprinot cilvēka teikto, tādējādi radot ilūziju par sapratni, kas, kā jau minēju iepriekš, sevišķi nopietnos gadījumos var beigties traģiski.
Taču pat tad, ja mākslīgā intelekta rīki reiz attīstīsies līdz līmenim, kad to algoritmi spēs nekļūdīgi nolasīt cilvēka emocijas un uzvedību, tas vismaz mentālās veselības lietu risināšanā nespēs aizstāt dzīva cilvēka klātbūtni. Arī šis aspekts tiešsaistes vidē ir apspriests diezgan daudz. Piemēram, intervijā portālam jauns.lv psiholoģe Inese Putniece norāda, ka reālu, dzīvu savstarpēju kontaktu nespētu aizvietot pat virtuāli dizainēts animēta cilvēka veidols.
Galu galā mentālās veselības jautājumu pamatā nav tikai dati, bet cilvēks. Tāpēc, izmantojot šādus rīkus, der atcerēties, ka mākslīgā intelekta sniegtais novērtējums ir orientējošs – tas spēj izpildīt algoritmu, bet nespēj nolasīt cilvēka iekšējo pasauli. Un kamēr tas var būt labs atspēriena punkts palīdzības meklēšanā, gala lēmums tomēr jāpieņem, savlaicīgi konsultējoties ar speciālistu.
Tāpat arī sarunās ar mākslīgo intelektu jāatceras, ka tas nespēj aizstāt īstu terapijas sesiju ar psihologu, un visdrošākais risinājums brīžos, kad šķiet, ka vairs nav spēka vai skaidrības, vienmēr ir vērsties pie jomas profesionāļa.