Šķiet, lielākais vairums Latvijas autobraucēju jau pieraduši pie domas, ka kārtējā degvielas uzpildes reizē pie kases nāksies samaksāt par pāris eiro vairāk. Vismaz automobiļu plūsma pilsētu ielās un lielceļos nav mitējusies, motociklisti turpina ķert žēlīgi miglainos saules starus, degvielas uzpildes stacijās tauta spieto tieši tā pat kā pirms kara Irānā un pat rajona puišeļi uz nebēdu tarkšķina savus mopēdiņus krustu šķērsu starp privātmājām.
Tikai slinkais nebūs dzirdējis, ka naftas krājumi palēnām izsīkst, jo daži pasaules pārdalītāji katrs no savas puses bloķē jūras šaurumu, pa kuru tik kārotais melnais zelts līdz šim nonāca teju vai katrā šīs zemeslodes benzīntankā.
Jo mazāk naftas, jo mazāk degvielas un te nu pat otrgadniekam būs skaidrs, ka līdz ar to kāpj arī degvielas cenas. Notiek tieši tas, ko mēs nu jau vairākus mēnešus novērojam, komentējam sociālajos medijos, viens otru ķengājam sliktiem vārdiem un deklarējam, ka esam vienīgās mesijas virs zemes, kurām ir saprašana un taisnība.
Skeptiķi gan uzskata, ka tas, kas reiz kļuvis dārgāks, tāds arī neatgriezeniski paliks. Paliks pat tad, kad Grobiņa sāks pumpēt naftu un Ape to miljoniem tonnu apmērā pārvērtīs degvielā. Arī tad, kad jūras šaurums paspruks vaļā un visi aizkavētie naftas barelu miljardi spēcīgā straumē ieplūdīs Latvijā.
Optimisti ir droši, ka ātrāk vai vēlāk degvielas cenas atgriezīsies ierasto 1,5 eiro robežās vai pat paslīdēs zemāk. Izklausās loģiski! Atliek vien cerēt, ka Hormuzas jūras šaurums tuvākā nākotnē izgrauzīs sev jaunu ceļu no noslēpumainajām arābu zemēm pie mums uz saulaino Eiropu.
Tas viss vēl tikai būs un mūsu svarīgākais uzdevums visiem kopā šo mirkli sagaidīt! Vēl jo vairāk, ka degvielas cena vai pat neliels deficīts ir tikai neērtība, bet ne kādi ne pasaules gals. Varam plānot dienas darbus un brīvdienu atpūtu tā, lai attālumi būtu īsāki, braucieni retāki un degvielas bāka tukšāka. Galu galā mūsu veselīgā dzīvesveida slavinošā jaunatne var pārsēsties uz kājminamajiem transporta līdzekļiem un visus trīs kilometrus no mājas līdz darbam pieveikt sportiskā gaisotnē!
Tomēr naftas deficīts un tās augstā cena palēnām un mērķtiecīgi cenšas sabojāt visas pasaules autobraucēju dzīvi maksimāli apjomīgāk.
Dzinēja eļļa. Šķidrums, kurš plūst mūs automobiļu dzelzs dzīslās un nodrošina daudz maz ritmiskus sirds pukstus. Katrs sevi cienošs autobraucējs labi zina, ka dzinēja eļļa jāmaina ik pēc vidēji desmit tūkstošiem nobrauktu kilometru. Arī tad, ja braucamrīka ražotājs bravurīgi izsludinājis eļļa maiņas intervālus pat trīs reizes lielākus.
Te sākās jautrība, jo arī mums tik pierastā dzinēja eļļa ir naftas pārstrādes produkts! Turklāt, ja degvielai vēl var mēģināt izmantot ne tik augstas kvalitātes naftu, tad eļļas bāzes pieprasa vislabāko. Vislabāko to, kas palēnām sāk izbeigties gan aviācijā, gan sabiedriskā transporta nozarē, gan visiem citiem naftas produktu patērētājiem.
Eļļas industrijas pārstāvji pagaidām gan trauksmes zvanus skaļi nezvana, taču situācija nepavisam nav tik tīkama, kā varētu gribēties. Lielie smērvielu ražotāji pārdala prioritātes un cenšas nodrošināt ar šo materiālu visus izslāpušos, kuru pulciņā ir gan milzīgi auto ražotāji, gan tādi kā mēs – gala patērētāji.
Visticamāk pāris tuvākajām eļļas maiņām augstas kvalitātes lubricējošais šķidrums pietiks mums visiem. Cita lieta, ka līdzīgi degvielai, arī šis produkts varētu arvien uzstājīgāk likvidēt mūsu ģimenes budžetu.
Jēlnaftu klasificē pēc sastāva — parafīniskā, kas ir vislabākā dzinēja eļļām, naftēniskā un aromātiskā. Parafīniskā nafta satur vairāk taisnu ogļūdeņražu ķēžu, kas nodrošina augstāku viskozitātes indeksu, labāku oksidācijas stabilitāti un augstas temperatūras veiktspēju — tieši to meklē dzinēja eļļās.
Naftēniskā nafta labāk der zemas temperatūras lietojumiem vai šķīdinātājiem, bet sliktāk augstas temperatūras dzinēja eļļām – vairāk nogulšņu.
Dažas jēlnaftas satur pārāk daudz sēra, piemaisījumu vai darvas, kas apgrūtina augstas kvalitātes bāzes eļļas iegūšanu pat ar modernu rafinēšanu. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj izmantot plašāku naftu klāstu nekā agrāk, bet labākajām sintētiskajām eļļām joprojām priekšroka ir augstas kvalitātes parafīniskajai jēlnaftai. No sliktas naftas iegūt labu sintētisko eļļu ir dārgi vai neiespējami bez lieliem kompromisiem.
Mūsdienās rafinētāji – Shell, ExxonMobil, Repsol, Neste un citi, ne vienmēr izmanto tikai vienu avotu. Tie bieži miksē un izmanto agresīvu hidroisomerizācijas tehnoloģiju, lai no parafīniskās naftas iegūtu augstas kvalitātes Group III bāzes eļļas. Vislabākie rezultāti nāk tieši no tradicionālajām parafīniskajām izejvielām kā Pennsylvania vai Daqing tipa naftas, taču ar to ir nepietiekami, lai nodršinātu kvalitatīvu sintētisko eļļu katram mūsu planētas automobilim.
Atšķirībā no degvielas, mūsdienu dzinēju trauslajos mehānismos nevaram atļauties lietot to, kas garāžā pa ķērienam. Bez kvalitatīvas dzinēja eļļas nekur īpaši tālu netiksim, tādēļ jau tagad daži lielākie auto ražotāji izskata alternatīvas, variējot ar viskozitāti. Piemēram, konkrētu marku ASV dīleri saņēmuši eļļas pielāgošanas instrukcijas, kas paredz mūsdienās bieži pieprasīto 0W20 eļļu aizstāt ar 0W30 vai pat 5W30.
Svarīgi atcerēties, ka eksperimentēt ar degvielas eļļu viskozitāti un specifikācijām nepavisam nav prāta darbs un pirms ko tādu darīt, noteikti nāktos konsultēties ar auto pārdevēju. Tieši viņiem ražotāju norādes ir un būs pieejamas pašiem pirmajiem.
Laikam jau lieki piebilst, ka arī liels skaits dažādu auto ķīmijas un apkopes produktu sastāvā ir tā pati nafta. Pretrūsas apstrāde, virsbūves kopšana un daudzas citas nepieciešamās lietas nu droši vien paģērēs no mums nedaudz vairāk naudas, kā bijām pieraduši.
Taču pats galvenais “nezaudēt paniku” – optimistiski noskaņotie analītiķi uzskata, ka jau nākamā gada otrajā pusē naftas nozarē būs atrasti jauni un vēl izdevīgāki transporta kompromisi, kas ļaus mums ne tikai regulāri mainīt dzinēja eļļu, bet pat izvēlēties labāko no vislabākajām!