Liepājā demonstrē animācijas filmu par holokausta ietekmi uz paaudzēm

Liepājas okupācijas muzejā, piedaloties stāsta autoram Izraēlas karikatūristam Mišelam Kiškam, notika animacijas filmas “Mana tēva noslēpumi” seanss. Filmas pamatā ir autora biogrāfiskais darbs, kurā atspoguļots viņa ģimenes piedzīvotais holokaustā un tas, kā vecāku trauma ietekmē nākamās paaudzes.

Stāsts sākas 1956. gadā Briselē, ebreju zēnu Mišela un viņa brāļa Čārlija ģimenē. Zēni nojauš, ka aiz tēva Anrī noslēgtības slēpjas baisa pagātne. Tās ir Aušvices koncentrācijas nometnē piedzīvotās šausmas, kuras atstājušas neizdzēšamas pēdas ne tikai tēva, bet visas ģimenes dzīvē.

Karikatūrists, stāsta autors Mišels Kiška atklāj: “Kad es pieaugu, mūsu ģimeni skāra cita traģēdija – mans jaunākais brālis izdarīja pašnāvību, un tas bija tas brīdis, kad es atspoguļoju un analizēju mūsu dzīvi, mūsu stāstu, to, kas nogāja greizi. Kas notika greizi vēsturē, mūsu ģimenē, un tad es izlēmu, ka no šī stāsta radīšu grāmatu.”

Mišels Kiška ir holokaustā izdzīvojušo pēctecis, kurš jau kopš bērnības zināja par savas tautas likteni. Viņa pieredze rāda, ka ne tikai viņa tēvs, bet lielākā daļa holokaustā izdzīvojušo vecāku, baidoties traumatizēt bērnus, izvēlējās klusēšanu.

“To es darīju ne tikai, lai nodotu savu stāstu, bet tāpēc, ka jutu, ka tas ir visas manas tautas stāsts, visu, kuri piedzima izdzīvojušajiem, kuru vecāki radīja bērnus, dibināja ģimenes, atrada iekšējo spēku un enerģiju svinēt dzīvi pēc notikušā. Tas ir tas, ko es izlēmu darīt savā grāmatā, cerot, ka tas aizkustinās ne tikai ebrejus, jo tas ir ģimenes stāsts, universāls stāsts,” apgalvo autors.

Savu pirmizrādi animācijas filma “Mana tēva noslēpumi” piedzīvoja 2022. gadā Kannu kino festivālā. Oriģinālstāsts ar tā autora piekrišanu ir nedaudz mainīts un pielāgots jaunākai publikai.

Izraēlas vēstniecības Latvijā pārstāve Marika Pinķe: “Filma nerunā par holokaustu, filma pieskaras holokaustam, un tā ir mūsu skaudrā vēsture, un cilvēki par to ir pieraduši runāt ar ļoti lielu sāpi un traģismu, bet šeit ir veids, kā pasniegt šīs lietas arī jaunajai paaudzei. Daudz saudzīgāk, tajā pašā laikā pasakot pilnīgi visu.”

Auditorijā pulcējās dažādu paaudžu skatītāji, kuri atzīst, ka filma ir ne vien iespēja izzināt vēsturi, bet arī rosinājums aizdomāties par pagātnes notikumiem un to ietekmi uz cilvēku dzīvi. 

“Tā ir vienkārši brīnišķīga iespēja uzzināt kaut ko jaunu, kaut ko vairāk par vēsturi. Un tieši holokausts vairāk man interesē. Es tieši gribēju zināt, kā gāja cilvēkiem tajā laikā,” saka pasākuma apmeklētāja Samanta.

“Mans tēvs desmit gadus pavadīja Gulagā, un neko man nepastāstīja, neko tēvs nestāstīja. Ir svarīgi runāt, bet toreiz jau baidījās runāt. Mēs jau šeit runājam daudz, daudziem arī paprasījuši, kam vecāki, vecvecāki ir pateikuši – neko nestāstīšu, negribu tur vairs otrreiz nokļūt,” stāsta Ilgvars.

Mišels Kiška min, ka šis nav tikai stāsts par viņa pieredzi, bet par to, cik svarīgi saglabāt ģimeņu atmiņu stāstus un runāt arī par sāpīgām tēmām, tā radot piederības sajūtu un savas tautas vēstures izpratni.

Mišels Kiška: “Klusēšana ir kļūda, bet es saprotu cilvēkus, kuri nespēja izstāstīt stāstu. Skumji, ka daudzi no viņiem jau ir zuduši, un viņu stāsti ir paņemti līdzi kapā. Tie nekad netika izpausti. Taču tos stāstus, kurus vēl varam izstāstīt, ir svarīgi nodot tālāk, jo tās ir cilvēku atmiņas. Tāpat ir arī Latvijā.”

Vairāk filmu seansu pašreiz Latvijā nav plānoti, bet, iespējams, vienojoties ar autortiesību turētājiem, tāpat kā Francijā un Beļģijā šo filmu varētu izmantot nekomerciālos nolūkos kā mācību materiālu skolās un slēgtās auditorijās.