Šobrīd esi Latvijā. Kāda ir tava ikdiena, arī sociālā atbildība? Satikāmies šodien pie bērnudārza. Bet kas ir tas, ko ikdienā šobrīd dari?
Ikdiena ir diezgan aizņemta un mainīga. Protams, ir dažādi sociālie projekti, kuros piedalāmies. Tas laiks Latvijā ir diezgan ierobežots.
Redzējām, ka bērni tevi sagaida ar prieku. Autosportā vispār jaunās paaudzes kļūst arvien vairāk?
Pie tā noteikti jāstrādā. Mums ir dažādi jauniešu projekti, arī caur autosporta federāciju, par kuriem sāksim domāt. Jauniešu iesaiste jebkurā sportā ir svarīga lieta. Teiksim, šī pieredzes nodošana tālāk un pārmantošana ir viens no aspektiem.
Tev ģimenē bija cilvēki, kas nodarbojās ar autosportu. Tomēr, ja bērnam vai jaunietim tā nav, cik reāli viņam, nerunājot par elites sportu, ir nokļūt autosportā?
Domāju, ka mūsdienās, ņemot vērā mūsu sociālo vidi un iespējas redzēt daudz dažādu lietu, mācīties, manuprāt, nav nekā tāda, ko nevarētu iemācīties no YouTube. Noteikti tas ir bonuss, ja ir kāds pirmais elks, radinieks vai tamlīdzīgi.
Kas tevi pamudināja pievērsties autosportam?
Es uzaugu autosporta vidē. Pavisam noteikti, augot servisa parkā un skatoties, kā tēvs brauc, loģiski, ka ātri kļūsti par daļu no šī sporta. Bērnībā, kā jebkurš normāls bērns, mēģināju spēlēt hokeju, basketbolu un tenisu. Man nevienā brīdī nebija spiediena no apkārtējiem mēģināt braukt ar mašīnām. Vienkārši tas likās interesanti un aizraujoši, ja to dara vectēvs un tēvs.
Pagājušogad Latvijā notika pirmais WRC posms. Ar kādām izjūtām tu to atceries, ja salīdzini ar posmiem citās valstīs?
Pirmkārt, grūti ir salīdzināt, ņemot vērā to, cik ilgu laiku Raimonds Strokšs ar komandu veltīja organizēšanai – 11 gadus, organizējot Eiropas čempionātu. Tāpat mana debija PČ. Tas brīdis, kad augstākās raudzes sacensības atbrauc uz Liepāju, Latviju. To nevar salīdzināt ne ar ko citu, cik īpašas šīs sacensības bija.
Kādas tev pašam bija izjūtas, debitējot starp labākajiem braucējiem WRC rallijā? Zinām, ka tur pavisam noteikti nav viegli nokļūt. Arī sasniedzi labus rezultātus. Ar kādām emocijām tas ir tev palicis atmiņā?
Tās emocijas bija ļoti augstas un dažādas. Vienmēr, startējot pasaules elites sacensībās, šī latiņa ir augsta. Tas mijas ar gandarījumu, ka jau esi daļā no elites. Vēl labi performējot, tas dod ļoti fantastiskas emocijas.
Galu galā – arī tas ir viens no veidiem, kā piesaistīt bērnus un jauniešus nodarboties ar autosportu. Ja viņi redz, ka čalis no Latvijas uzrāda labus rezultātus.
Jebkurā nozarē ir vajadzīgi cilvēki, kurus mēs varam saukt par karognesējiem. Šie ir elites cilvēki, sportisti, kuri nes sporta un valsts vārdu. Viņi kļūst par elkiem jaunajiem cilvēkiem. Arī autosportā mēs ar Renāru cenšamies būt elki, iedrošinot jauniešus izmēģināt autosportu, drošu autosportu. Protams, ceram, ka nākotnē aiz mums būs pārmantojamība, ka mēs spēsim nodot jauniešiem savas zināšanas, un viņi šo iespēju izmantos. Nākotnē redzēsim jauniešus PČ elitē.
Kāds ir tavs sacensību dienas rīts? Protams, daudz kas ir atkarīgs no tā, cikos ir sacensības, bet cik daudz laika tu pavadi viesnīcā un cik ilgu laiku pirms starta dodies uz norises vietu?
Principā ir tā, ka sacensību nedēļas grafiks starp posmiem ir līdzīgs. Viesnīcā naktī pavadām kādas 5-6 stundas, ne vairāk. Visu pārējo laiku esam bāzē. Grafiks ir salikts tā, ka faktiski brīvā laika, brīvo stundu nav.
Ja runājam par parastajiem autovadītājiem un satiksmes dalībniekiem, braukājot apkārt pa pasauli, kurās valstīs esi novērojis, ka autovadītāju kultūra ir labākā? Un kur tu pavisam noteikti negribētu braukt pa ielām?
Protams, kā jebkurā vietā ir kāda autovadītāju grupa, kas klaji un rupji pārkāpj noteikumus. Bet domāju, ņemot vērā, kā tas notiek citviet, nav ne vainas mūsu braukšanas kultūrai. Ja salīdzinām ar Āziju, pavisam noteikti mums viss ir kārtībā.
Viens no bobslejistiem, kuri trasē sasniedz ātrumu vairāk nekā 100 km/h, teica, ka pēc treniņa trasē pa šoseju vairs negribas braukt ātri. Kā ir tev?
Mums ir citādāka sajūta. Ja esi braucis četras dienas ar vidējo ātrumu virs 130-140 km/h, tu pie šī vidējā ātruma ļoti pierodi. Tavs ķermenis ātri adaptējas. Pēc sacensībām ir labāk vai nu pašam pie stūres nebraukt, vai ir strikti jāievēro noteikumi. Ķermenis pēc sacensībām jūtas savādāk. Kļūdas dēļ citreiz ir iespējamība pārkāpt noteikumus. Bet pavisam noteikti esam pret noteikumu pārkāpumiem un par drošu satiksmes ievērošanu.
Cik tev pašam trasē ir sanācis iekļūt avārijās?
Avārijas notiek. Tā ir neatņemama sporta sastāvdaļa. Mēs visi cenšamies būt ātrākie. Kaut kur šī limita meklēšana mēdz novest pie avārijām.
Svarīgi ir kļūdas izvērtēt, saprast, neatkārtot. Saprast, kādēļ tas notika.
Jā, tieši tā. Izprast situācijas būtību un vairs neatkārtot kļūdas. Bet tā ir daļa no sporta, kur tas ir viens no uzdevumiem – braukt visātrāk. Tajā brīdī šis limits tiek pārsniegts.
Kādi ir tavi šīs sezonas mērķi, ko gribētu sasniegt, lai pēc sezonas varētu uzsist sev pa plecu un pateikt, ka sezona ir izdevusies?
Mums šajā gadā ir plānoti 7 PČ posmi, ideālajā variantā. Līdz ar to šobrīd esam aizvadījuši vienu stabilu posmu. Mums ir 6 iespējas sevi stabili pierādīt. Šī sezona ir eksāmena gads, lai parādītu, cik stabili varam būt PČ. Cik stabili varam startēt. Noteikti, ka šī gada rezultāti noteiks mūsu nākotni šajā sportā un par kādiem noteikumiem varēsim braukt nākamajās sezonās.
Tev tas uzliek psiholoģisko spiedienu, vai tu uz to nekoncentrējies?
Uz to nav iespējams nekoncentrēties. Tas ir viens no pamatiem, kas ir šī gada uzdevumos. Protams, viss dzīvē ir par balansu. Dienas beigās mums ir svarīgi izbaudīt, ka startējam PČ un mums ir iespēja braukt.
Kā tu raksturotu īpašības, kas nepieciešamas labam rallija pilotam?
Kā jebkuram atlētam, kas nodarbojas dziļi no sirds, ir šī patika pret sportu.
Ko tu gribētu ieteikt, novēlēt cilvēkiem, kā noturēt pozitīvu skatījumu uz dzīvi?
Teiksim, no savas prizmas skatoties, ir daudz lietu, ko nespējam ietekmēt vieni paši. Tas, ko mēs spējam ietekmēt, ir sava pārliecība, sajūtas, dzīvesprieks. Tas ir tas, ko mums nespēj atņemt nekādos apstākļos. Mums visiem jāievēro un kaut kādā veidā jāpieņem varianti, ko dzīve piemetīs.
Varbūt man to ir vieglāk teikt 25 gados, dzīvojot vienam pašam un braukājot apkārt pa pasauli. Katrā ziņā domāju, ka katrs varam atrast sevī dzīvesprieku un neraizēties par lietām, kuras nespējam ietekmēt.