Turpmāk svētdienās piedāvājam ielūkoties atvaļinājuma piezīmēs – trīs valstis, trīs valūtas, trīs kultūras un trīsreiz vairāk piedzīvojumu! Nākamais galamērķis – Rtaņas kalns Serbijā.
Katru gadu cilvēkam ir jāuzkāpj kādā kalnā. Vēlams to darīt karstā vasarā un vēl labāk – atvaļinājumā, kad nevis laiski gulēt kāda kūrorta baseina malā, bet gan kopumā gulēt maz un dienā nostaigāt ap 20 000 soļiem. Vismaz tādi ir mani un drauga atvaļinājumi un brīvdienas kādu laiku. Patiesībā, tā ir bijis vienmēr. Šoreiz nolēmām uzkāpt Rtaņas piramīdas kalnā (1,500 m). Ļaudis mēļo, ka tā esot mistiska vieta. Bet par visu pēc kārtas.
Rtaņas piramīdas kalns. Foto: serbianprivatetours
No Belgradas sešas stundas jābrauc uz Serbijas dienvidaustrumiem, tikai šoreiz vilcienā. Esam laikus rezervējuši naktsmītni kalna pakājē esošajā ciematā, kas saucas tāpat kā kalns – Rtaņa. Tikai nav ne jausmas, kā tur nokļūt. Sabiedriskais transports šajā reģionā ir tikpat mistisks kā pats kalns.
Ar vilcienu esam atbraukuši tam kaut cik tuvāk – līdz Paračinai. Tas vismaz ir kādu gabalu tuvāk mūsu mērķim. No šejienes līdz kalna ciematam ir kādi 50 kilometri. Nekādu sabiedrisko transportu vismaz internetā neuzrāda, tad nu plānojam kaut kur sākt stopēt. Izkāpjam no vilciena un pa diezgan netīru un apskretušu Paračinu dodamies uz priekšu. Ar ceļasomām izrullējam pa putekļainajām ielām un otrā pilsētas pusē sākam stopēt. Daudz citu variantu mums nav. Bet atsaucības arī nav un neviens nestājas nabaga ceļiniekus kaut kur vest. Tā kā ir jau vakars, nolemjam vēl kādu stundu izmēģināt veiksmi un stopēt, ja ne, tad jādomā rīcības plāns tālāk. Tomēr Visumam arī ir savi plāni – drīz vien man ir nepieciešamas labierīcības, jo asiņoju kā aizšauta mežacūka, tāpēc dodamies pāri ielai uz bāru, kas atrodas vienā kompleksā ar hoteli.
Es tieku pie labierīcībām un mēs abi kopā – pie vīna. Arī bārmene apstiprina, ka transports uz kalnu šovakar vairs neejot, tikai rīt no rīta. Nav zināms cikos un no kurienes. Jā, kā visā Serbijā, diemžēl. Tas viss raisa bažas. Vienīgais variants ir taksis, bet tas noteikti nebūs izdevīgi. Malkojam vīnu un domājam tālāk. Izdevīgi nebūs arī palikt šeit pa nakti, lai rīt mistiski meklētu kaut kādu autobusu, kuru varam arī neatrast. Turklāt, kalna ciematā palikšana jau ir rezervēta, tad samaksa par vienu nakti aizietu vējā. Nolemjam tomēr izsaukt taksi un braukt jau šovakar.
Bārmene to izsauc un pēc mums atbrauc visnotaļ vietējiem bāra saimniekiem pazīstams kungs, kurš izskatās pārlaimīgs par šādu pēkšņu piepelnīšanās iespēju tik vēlā vakara stundā. Dināri tomēr no debesīm nekrīt. Bet šovakar tomēr tie ir dāsni nokrituši un viņš steidz apskaut un bučot bāra saimniekus pirms iesēdināt mūs mašīnā. Ir jau krietni satumsis un līkumot pa kalna ceļiem ir īpaši aizraujoši. Tomēr šoferim viedtālruņa ekrānu rotā pareizticīgo svētbilde. Tad gan jau būs labi.
Kādu brīdi meklējam vajadzīgo adresi, bet galā nonākam veiksmīgi. Ausu aizkrišana liecina, ka esam krietni kalnainā reģionā, tikai tumsā neko nevar saskatīt. Mītnes vieta ir patīkama, ar radošu atmosfēru – cilvēki terasē malko dzērienus un nepiespiesti sarunājas. Lai gan gribam ēst, tā vietā dabonam dzērienus, par ko, protams, galīgi neskumstam. Mūsu komunikācijā ar saimnieku kaut kas nesaslēdzas, virtuvi viņš aizmirst un tā vietā steidz gādāt dzērienus, kurus arī pasūtījām. Labu laiku savos krājumos viņš meklē sarkanvīnu. Atnes kaut ko smalku un ilgi glabātu – vietējā reģiona vīns ir ļoti labs, pēc garās dienas tas nemanāmi “žūst”. Izdzeram visu pudeli un svētlaimīgi dodamies pie miera. Rīt tomēr ir jākāpj kalnā.
Laipni lūgti Rtaņā!
Rtaņas kalns ir piramīdas formā un glabā daudzus mistiskus nostāstus. Ir ļaudis, kas uzskata, ka kalna forma ir dabiski veidojusies no dabas un ir tādi, kas uzskata, ka to acīmredzami veidojis kāds augstāks spēks. Cilvēki šeit esot redzējuši NLO, savādas lidojošas sfēras ap kalnu, visādas citas dīvainības un pat dzirdējuši balsis. Kopumā kalnam piemītot pozitīva un dziedējoša enerģija. Tam par godu katru gadu pat tiekot rīkots īpašs piramīdas festivāls. Kalna ciematā dzīvojot arī kāda eko kopiena, kas, piramīdas kalna iedvesmota, meditē un visādi citādi dzīvo saskaņā ar Visumu un dabu. Izslavēti un veselīgi esot arī augi, kas aug kalnā. Ir pat Rtaņas tēja, kas sastāv no kalnā saplūktām zālītēm.
Lai nu kā, rīts ir pienācis saulains un karsts. Paēdam kārtīgas proteīna brokastis, kas gatavotas uz vietas mītnē, nodrošināmies ar divām ūdens pudelēm un dodamies. Teikts, ka kalnā varot uzkāpt divu stundu laikā, taču es laikam nebiju pietiekami novērtējusi savu fizisko sagatavotību. Sākums gan ir gana sprauns un vienkāršs, cilpo tik pa taku starp krūmiem uz augšu un baudi dabu. Tālāk jau parādās koki, taka paliek stāvāka un paliek arī grūtāk. Ūdens arī sāk pazust vairāk, jo laiks ir ļoti karsts. Vienā posmā ir jāiet cauri mežam. Pat dienas laikā tur jūtos mazliet neomulīgi. Sajūta, ka kāds vēro. Bet varbūt tā ir mana mūžam klātesošā trauksme un bailes no Balkānu lāčiem. Dodamies tālāk. Draugs vēlāk sacīs, ka ir dzirdējis balsis saucam savu vārdu, viņš domājis, ka tā esmu es. Bet es viņu nesaucu, tikai sevī šķendējos, pūtu un elsu no pārpūles.
Draugs ir pilnā gatavībā doties kalnā.
Viss apkārt ir sauss, šķiet, lietus te nav bijis sen. Arī nevienu kalna strautu te nemana. Sekojam ceļa norādēm un ejam uz priekšu. Cauri mežam un brikšņiem nonākam klajā vietā, kur labajā pusē atkal ir krūmu audze, bet uz priekšu ved kāda taka. Draugs jau grib doties uz priekšu, bet es krūmos pēkšņi ieraugu takas marķējumu. Izrādās, šai vietā mums bija vienkārši jāiet taisni, nevis cauri krūmiem. Neviļus esam izvēlējušies veco taku – grūtāko ceļu uz kalnu. Šeit parasti dodas zālīšu un augu vācēji, jo tikai uz skrajās un stāvās klints sienas aug izslavētā Rtaņas tēja. Satiekam arī vienu zālīšu vācēju, kurš mums parāda, kādas izskatās Rtaņas tējas zālītes un dāsni informē, lai atpakaļceļā ejam pa taku, ka ir kalna kreisajā pusē.
Pa ceļam ik pa laikam apstājos, jo šur un tur ieraugu tējas zālītes, ko saplūcu un lieku somā. Jūtos kā vecs un vieds vīrs, kas ik dienas dodas uz kalnu, lai saplūktu tējas ražu.
Esam pārmocījušies. Draugs cilpo pa priekšu kā kalnu kaza, es velkos nopakaļ un knapi kustu. Jau tā fiziski grūto kāpienu apgrūtina negants vējš, kas pūš tik stipri, ka jāturas, lai nenopūš no klints. Te ir dīvains fenomens – tiklīdz redzu kalna virsotni, tā, to panākot, aiz tās parādās vēl viena tāda. Un tā reizes trīs vai četras. Jūtu, ka man tuvojas nervu sabrukums. Kad ir fizisks izsīkums, paliek vien tukšs izmisums, kas mani nu ir pārņēmis pilnā mērā. Lūzuma punkts iestājas brīdī, kad draugs uznesas pa stāvo klinti augšā, pasaka, ka tur ir vēl viena tāda virsotne jāpievar un pats pazūd, skrien tālāk uz augšu. Te nu es saprotu, ka man reiz pietiek. Asaras sajaucas ar vēju, sviedriem, putekļiem un saules svelmi. Karājos pie akmeņa un vienkārši raudu. Es vairs vienkārši nespēju ne fiziski, ne mentāli pievarēt kārtējo “virsotni”. Kur ir īstā virsotne? Kad to sasniegsim? Kāpēc mums tā jāsasniedz?
Šī ir tikai neliela daļa no visām virsotnēm, kas bija jāpārvar līdz īstajai..
Ap kalna virsotni riņķo četri melni un aizdomīgi putni, kas ik pa laikam pamet acis uz manu pusi. Varbūt maitu lijas? Gaida, kad nolikšu karoti?
Pēc īsa mentālā breikdouna esmu atkal ierindā. Ūdens atlicis principā nemaz, divi malki. Draugs vairs nav atrodams, pēc mirkļa dzirdu šo saucam kā Dagnija savu Ēriku pļavā – ūūūū! Virsotne!! Nu gan man parādās otrā elpa, diebju uz priekšu. Draugs jau protams, virsotnē ir uzskrējis pirmais. Pēc brīža viņš sauc vēlreiz – te ir suns!!! Nu kāds Tev suns 1,500 metru augstumā, Tu jocīgs?
Bet patiešām – vienīgajā ēnas pleķītī pie vecā klostera drupām un pareizticīgo krustiem guļ liels suns ar gaišu kažoku un smagi elpo. Lai nu ko es būtu domājusi ieraudzīt kalna virsotnē – kādu mirāžu, pēkšņu apgaismību vai pašu Jēzu, bet ne jau suni! Izskatās tā, it kā viņš te gulētu un apraudātu savu bojāgājušo saimnieku. Atrodam plastmasas kārbu un izlejam visu savu atlikušo ūdeni, šis visu arī izdzer. Mūsu vienīgo pārtiku – kuslu cepumiņu – šis gan nosmādē un guļ tālāk. Satiekam vēl vienu kalnā kāpēju pāri. Viņu tas neesot, laikam kaut kāds kalnu suns.
Suns, kas mūs sagaida kalna virsotnē – 1,500 metru augstumā.
Sataisām fotosesijas un piesēžam baudīt kalnu brīnumaino peizāžu. Esam palikuši bez ūdens, bet somā man līdzi ir puspudele ungāru vīna, ko vadāju līdzi kopš Ungārijas, nebaltām dienām, tā teikt. Esam glābti no dehidrācijas! Vienmēr šādos brīžos, kad pēc fiziska un mentāla pārguruma esi ticis kaut kur neiedomājami augstu un baudi tādas vienkāršas lietas, jāsecina, cik dzīve tomēr ir skaista. Pērn, ēdot konservus Musalas virsotnē, nodomāju to pašu. Vīns veldzē garīgās un fiziskās sāpes un ciešanas, palicis tikai atvieglojums un prieks par paveikto.
Rtaņas kalna virsotnē.
Atpakaļceļš ir krietni vieglāks, jo tagad kājas nes tikai uz leju, turklāt, esam klausījuši kalnu vīra padomam un devušies pa kalna kreisās puses taku. Ja pa to būtu arī devušies augšup, būtu aiztaupījuši sev spēku, nervus un visu pārējo. Bet nekas, acīmredzot, kalns gribēja mūs pārbaudīt. Izaicināt. Vai patiesi uzkāpsi arī tad, ja gandrīz tevi nopūtīšu no sevis? Ja būs jākāpj pa stāviem akmeņu krāvumiem? Vai spēsi?
No Rtaņas kalna virsotnes paveras krāšņi skati.
Kalnos kāpēji organizē arī nakts kāpšanu, lai saullēktu sagaidītu Rtaņas virsotnē. Domāju, ka tā ir vēl maģiskāka pieredze, tikai tas kāpiens tumsā mazliet biedē.
Kāpienā atpakaļ ļoti sāp kājas. Nu tik ļoti, ka ik pa laikam atkal ir jāapstājas. Pusceļā jūtu, ka man kāds seko. Draugs atkal aizspriņģojis pa priekšu, viņš tas nevarētu būt. Atskatos un ieraugu.. mūsu draugu kalna suni, kurš nu ir spēji atdzīvojies un pavada mūs lejā. Esmu viņu nokristījusi par Zoltanu.
Zoltana pavadībā esam lejā un gribas dzert tik ļoti, ka stājamies pie pirmā kalnu ciemata pārdevēja, kas ceļa malā pārdod tējas un citus labumus. Viņš dāsni piepilda mūsu pudeles ar ūdeni – vienā rāvienā izdzeram pusi. Nopērkam Rtaņas tēju un meža zemeņu ievārījumu. Tādi laimīgi ar ūdens pudelēm un kalnu labumu maisiņiem dodamies uz mūsu hosteli. Jāpiebilst, ka Zoltans devās mums līdzi uz mītnes vietu, kur atpūtās kopā ar vietējiem. Vēlāk, paskatoties citu kalnā kāpēju sociālo tīklu ierakstus, redzējām Zoltanu laimīgi pozējam ar pārējiem. Šķiet, ka tā bija viņa stratēģija – satikt ceļiniekus, kas viņu pacienā, un tad pavadīt lejā no kalna.
Dzīve un kalni dažkārt izaicina. Un ir ļoti labi ļauties izaicinājumam un ar godu to paveikt. Pārguruši, ar sāpošām kājām esam mājās.
Kalna virsotnē.
