Regīna Vasiļjeva daudzus gadu desmitus bijusi skaitļu pavēlniece. Divdesmit sešus gadus viņa strādājusi Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldē par galveno grāmatvedi, bet tagad esot pelnītā atpūtā. Savukārt viņas meita Iveta Romanovska, kā pati saka, esot ofisa cilvēks, bet kopā abas rīdzinieces ir ģimenes tandēms, kuras savā izsmalcinātībā un talanta izpausmēs pārsteidz ikvienu.
Gleznu izstāde “Uzdrošināšanās”
Ar Regīnu un Ivetu tiekamies Jelgavas Pilsētas bibliotēkā viņu kopējās izstādes “Uzdrošināšanās” atklāšanā. Aiz loga virpuļo sen neredzētās sniega pārslas, bet bibliotēkas zālē valda īsti vasarīgs noskaņojums. Gleznās iemūžināti visdažādākie ziedi, kas izstrādāti tik filigrāni, ka dažu brīdi šķiet, ka lūkojos fotogrāfijās. Ziedi esot mammas mīlestība, bet Ivetai labprātāk patīkot eksperimentēt ar stiliem un gleznot pēc tā brīža sajūtām. Iveta Romanovska: “Viens darbiņš ir akrilu eksperimenta kārtā, bet pārsvarā ar eļļu. Eļļa dod to iespēju viņu pludināt, taisīt darbu faktūrīgāku un uztaisīt to reālāku. Mana pirmā glezna bija – tāda sievietes muguriņa ar puķu galvu uz tāda forša, pelēka fona. Šeit viņas nav. Tā ir pie radinieces, kura to ļoti vēlējās. Otra glezna, kas man palikusi spilgtā atmiņā ir fēnikss, jo es to gleznoju kā sevi.”
Ar gleznošanu abas dāmas sākušas nodarboties pavisam nesen – 2023. gadā kādā izaicinošā dzīves posmā.
Iveta stāsta, ka mamma sākusi gleznot pirmā, bet tā nemanot šajā nodarbē ievilkusi arī viņu un viņas draudzeni: “Es tā paskatījos, ka tas tiešām ir tas, kas man bija vajadzīgs. Tas ir tas, kas man palīdz, un tad es pilnīgi tā kā atdzimu no jauna, atraisījos. Atklāju sevī nezināmu talantu. Bērnībā šķita, ka es vispār nemāku gleznot, kur nu vēl tā.. Vienkārši pareizais virziens ir jāatrod.”
Dievs devis daudzus talantus
Regīna Vasiļjeva stāsta, ka viņas mamma bijusi tērpu modelētāja, un laikam jau kāds radošuma gēns ticis pārmantots.Viņa joprojām atceroties savu pirmo zīmējumu skolas laikā, vien mazliet samulst, stāstot par tā tapšanu, jo toreiz zīmējusi kremli: “Mamma bija izdomājusi, ka es zīmēšanas stundas mājasdarbā zīmēšu kremli.Viņa man sēdēja blakus, sita pa pirkstiņiem, kad man neizdevās. Lika izdzēst un pārzīmēt. Es uzzīmēju to kremli un aiznesu uz skolu. Skolotāja mammai pateica: “Es to darbu tavai meitai nevaru ieskaitīt, jo bērns tā uzzīmēt nevar, bērns tā zīmēt neprot.”
Gleznošana gan nebūt nav vienīgais Regīnas Vasiļjevas talants. Viņas otra aizraušanās ir flamenko dejas, ko kopā ar citu deju studijas kolēģi nodemonstrē arī izstādes atklāšanā. Regīna stāsta: “Flamenko es dejoju ar pārtraukumiem, bet šobrīd jau es esmu noturējusies divus gadus.Tas arī ir tāds iedzimts talants.” Viņas meita teic, ka dejas gēnu no mammas gan neesot mantojusi. Iveta Romanovska: “Nē, flamenko nav mans. Es agrāk spēlēju klavieres, bet šobrīd tā kā nē. Es agrāk biju arī profesionālajā teikvando sportā. Jā vizuāli tā neliekas.” (smejas) Mamma vien piebilst, ka, neraugoties uz to, ka teikvando laiks meitai esot aiz muguras, uz ielas kopā ar viņu joprojām jūtoties ļoti droši.
Izaicinājums kļuvis par Regīnas Vasiļjevas pēdējo gadu moto. Dzīvespriecīgā un neatlaidīgā sieviete, kā pati saka, pavisam nejauši pabeigusi kaligrāfijas kursus. Iemācījusies arī radīt skaistus aksesuārus un suvenīrus, kam piemērotākā vieta būtu ikvienā karaļnamā. Regīna ar iedvesmu lasa arī dzeju, un nosmej, ka tagad atlicis vien sākt to rakstīt pašai, bet, ja cilvēks apveltīts ar tādu iedvesmu un daudziem talantiem, nemaz nebūtu brīnums, ja nākamajā izstādē, gleznu apraksti būtu izteikti dzejas rindās.
Izstāde “Uzdrošināšanās” Jelgavas Pilsētas bibliotēkā būs apskatāma līdz 28. februārim, bet mātes un meitas radošajam tandēmam padomā jau ir jaunas izstādes un jauni darbi.