Juliens mūzikas esamību sāka apjaust jau agrā vecumā, jo tēvs vienmēr klausījās dažādus ierakstus, un jau četru gadu vecumā viņa rokās nonāca The Cure kasete. Šis ieraksts mainīja visu.
“No šīs dienas mans mērķis dzīvē bija kļūt par The Cure bundzinieku,” saka Juliens. Viņš smejas, ka tas gan viņam neizdevās, bet savu ceļu viņš noteikti atrada.
Bungas arī bija tieši tas, ko viņš vēlējās spēlēt, bet vecāki gribēja, lai dēls sāk ar ko mierīgāku – taustiņinstrumentiem. Septiņos gados sāka spēlēt klavieres, pārsvarā baznīcas mūziku un pats atzīst, ka tas viņam nepatika un pēc pāris gadiem sāka spēlēt ģitāru.
Lielā iedvesma bija iespaidīgie 80. gadu vārdi kā – Randy Rhoads un Jake E. Lee un Zakk Wylde. “Es biju tik ļoti iespaidots, it kā viņi vienkārši dejotu, bet tomēr, spēlējot ģitāru,” stāsta Juliens.
Tad tēvs ieteica sākt ar klasisko ģitāru, lai iemācītos pamatus. “Domāju – labi, sākšu ģitāru un ar laiku pārslēgšos uz bungām. Bet tas tā arī nenotika,” viņš saka.
Ar laiku Juliens atklāja elektrisko ģitāru, mācoties pats – klausoties, atkārtojot, meklējot skaņu. Sāka ar metālu, bet ar laiku no tā attālinājās. Šobrīd pats nevar pateikt kādu žanru pārstāv. “Kad tu sāc konkrēti nosaukt lietas, tas vienkārši nogalina tās,” uzskata Juliens.
Juliens spēlē katru dienu: “Nav bijis tā, ka pat nedēļu neesmu pieskāries ģitārai. Tas ir dabiski – kā ēst.” Viņam mūzikā ir svarīgi, lai ir tā noskaņa un viss skan patīkami ausij. Protams, Juliens uzskata, ka teorija ir svarīga, bet arī atzīst: “Es negribu zināt pārāk daudz. Ja tu zini, kā darbojas burvju triks, tas vairs nav tas pats.”
Viņš grib būt vienlaikus spēlētājs un klausītājs.
Šobrīd iedvesmu Juliens gūst gan no citiem ģitāristiem, gan no mazām lietām, kuras pamanītas, apmeklējot koncertus.
Un par mūzikas sacerēšanu viņš saka: “Katru reizi ir sajūta, ka tā ir pirmā dziesma, ko esam rakstījuši. Tas vienmēr ir noslēpums.” Un tieši šis noslēpums, šķiet, arī tur viņu mūzikā – sajūta, ka tūlīt tiks pieredzēts vēl neredzēts burvju triks.