Slaviks mūziku iepazina, pateicoties savai māsai: “Mēs bieži ar māsu klausījāmies radio. Viņa centās ierakstīt kasetes, un man tas likās baigi aizraujoši.”
Viņi arī regulāri skatījās raidījumu ZTV, kur ik pa laikam sāka skanēt jau mazliet smagāka mūzika, kura ļoti ieinteresēja jauno puisi: “Un tad māsas vecākie draugi sāka stiept savas kasetes. Tas bija jau kaut kas smagāks. Un tas bija manējais.”
Divpadsmit gados Slaviks no laukiem atveda vecu akustisko ģitāru: “Viņa stāvēja noputējusi. Es izdomāju, ka man vajag.” No drauga dabūja pašmācības grāmatu un sāka mācīties instrumentu pēc notīm. Skatuve, šovs un skaļa mūzika viņu iedvesmoja sākt radīt jau savu mūziku. Kopā ar draugu sāka spēlēt metālu uz akustiskajām ģitārām.
Pēc kāda laika radās iespēja apmeklēt māsas draugu grupas mēģinājumus: “Notiek tas kvalitatīvais mēģis. Un kā sāka spēlēt bungas, tev likās – ak die.., tas ir metāls! Tad pievienojās basene – ā, nē, nu tas ir metāls! Pievienojās ģitāras – nu viss…”
Pirmā grupa, pirmās mēģinājumu telpas, pirmā elektriskā ģitāra: “Kāpēc ģitāra? Tāpēc, ka tas bija vienīgais instruments, kas man bija pa rokai.” Vēlāk gan Slaviks pievērsās arī basģitārai. “Tas pat man bišķi vairāk aizrauj. Ģitāra man liekas bišķi pa sarežģītu, bet es atgriezos pie tās, neko nenožēloju.”
Bez mūzikas Slaviks nevar sevi iedomāties, smagā mūzika viņam ir kā iekšējs līdzsvars. “Tā ir tā kā tāda kārtīga, melna kafija bez cukura. Iedzer un jūties — o, jā, savā ādā.” Viņš saka, ka tas ir kā ieiet mežā, izbļaustīties un tad atgriezties mierā.
Vēlmi spēlēt rada draugi un kopā būšana. “Tie mani draugi, ar ko es varu atnākt un kopā paspēlēt. Tas ir kruta.” Un tajā visā nav sacensības. “Es nekad nepretendēju būt tas labākais. Es vienmēr esmu numur divi, un man tas ļoti apmierina.” Slaviks ir mūziķis, kurš nekad neizliekas. Viņa rifi skan skaļi un pārliecinoši – kā dzīve, kas notiek pa īstam.
Raidījums “Mans RIFS” skatāms kanālā ReTV katru piektdienu plkst. 22.40 ar atkārtojumu otrdienās plkst. 7.20.