Vasaras saulgrieži ienāk gan pilīs, gan būdiņās.19. gadsimtā pa Lielplatones muižas ainavisko un teiksmām apvīto parku staigāja barons Hāns, bet šodien tur pulcējas 21. gadsimta līgotāji.
Kur saknes satiekas ar sauli
Netālu no Platones upītes atrodas 2018. gadā atjaunotā senā veļas māja jeb vešūzis. Vešerienēm gan šodien cita nodarbe – jāpin pašām vainagi un jāmāca to arī citiem. Lielplatones muižas vešeriene Ināra Kalniņa teic, ka saulgriežos neģeldot bez vainaga staigāt, jo vainags simbolizē labklājību, bet tajā iepītās zālītes un ziedi palīdz veselībai
Atjaunotā Lielplatones muižas veļas māja jeb vešūzis. Foto: Sandra Leitāne
Ināra Kalniņa: “Šovakar, pinot lielo kopīgo vainagu, mēs godināsim arī savus senčus. Senie latvieši dzīvoja vienā ritmā ar dabu, tāpēc saulgriežu vakarā mēs pinam vainagus, dodamies pie ūdeņiem. Pinot vainagu, mēs tajā ieliekam savas labās domas, kuras tiem aiznesīs dūmi no ugunskura.”
Ināra stāsta, ka senās tradīcijas no paaudzes paaudzē tiek pārņemtas arī viņas ģimenē. Protams, laiks ievieš korekcijas, bet vainagu pīšana un zīlēšana ar vainagiem patīk arī jauniešiem.
Ināra Kalniņa: “’Uz zīlēšanu jau dikti naski. Jaunās meitas pin vainagus un met ozolā. Ticējums vēsta, ka, cik reizes vainags nokrīt zemē, tik gadus vēl jāgaida līdz vīru dabūs. Ja vainags ieķeras ozolā, tad gaidāmas kāzas. Vainagam ir kārtīgi jāieķeras ozola zarā, tad būs laba kopā dzīvošana.”
Lielplatones pagasta Tūrisma informācijas punkta vadītāja Ingūna Pranka stāsta, ka katru gadu saulgriežu vakaram ir sava tēma: “Šogad bija vēlme parādīt, ka vešeriene nav tikai sava darba darītāja, bet arī sieviete ar savām emocijām un savu dzimtas stāstu.”
Pavisam bez veļas mazgāšanas vešerienes neiztiek arī saulgriežos, stāsta Ingūna Pranka. “Tiek veikti arī dažādi dzimtu rituāli, kas stiprina dzimtu. Pie vienas vešerienes ikviens var izmazgāt kādu drāniņu, tādejādi savu dzimtu emocionāli un garīgi attīrot. Pēc tam uz izmazgātās un izžāvētās drēbes katrs var uzzīmēt savas dzimtas ģerboni. Ja tāda nav, kādu latvju rakstu zīmi.”
Ūdens maģija
Līgotāji dodas braucienā pa Lielplatones upīti. Foto: Sandra Leitāne
Kad saulīte, kas pat šajā aukstajā un lietainajā vasarā tomēr parādījusies, jau pošas uz rietu, pasākuma dalībnieki dodas īpašā braucienā pa Lielplatones upīti. Šāda tradīcija aizsākusies pirms sešiem gadiem, kad Lielplatones pagasta Tūrisma informācijas punkta vadītāja Ingūna Pranka kādā pasākumā satikusi “Jelgavas laivas” vadītāju Ati Luguzu.
Igūna Pranka: “Es piegāju pie Ata un teicu: “Tev ir laivas, man ir upe. Svinam saulgriežus kopā.””
Ingūna Pranka un Atis Luguzs. Foto Sandra Leitāne
Atis Luguzs stāsta, ka ar laivām braucot jau sen, un te ir ārkārtīgi skaista ūdenskrātuve, tāpēc piekritis Ingūnas sadarbības aicinājumam: “Tāpēc varbūt tieši uz saulgriežiem, jo tas saskan kopā ar vešūzi un tā arhitektūru. Katru gadu mēģinām arī kādu jaunu tehnoloģiju laivām pielikt, un šogad laivas ir ar gaismiņām.”
Saulei norietot, mazās gaismiņas, kas ieskauj laivas, ūdenī atspīd un rada maģisku sajūtu. Maģiskajā braucienā pa Platones upi viena laiva kļūst arī par peldošu skatuvi, uz kuras šogad uzstājas latviski dziedošais japānis Masaki Nakagava.
No uzaustošās saules zemes līdz Jāņu vainagam
Masaki Nakagava. Foto Sandra Leitāne
Saulgriežu vakarā Lielplatones muižā Masaki Nakagava ierodas kopā ar savu līgavu Artu, viņas māsu un vecākiem. Bet pirmā tikšanās ar Latviju bijusi pirms divpadsmit gadiem: “2014. gadā universitātes profesors Japānā man uzdāvināja iespēju kā tūristam braukt vai nu uz Portugāli, vai Latviju. Es izvēlējos Latviju, jo par to neko nezināju. Godīgi sakot, es domāju, ka tas būs pirmais un arī pēdējais ceļojums uz Latviju, bet atbraucot es te uzreiz sajutos kā mājās. Ēdieni, dzērieni, cilvēki – viss bija ļoti fantastiski. Latviešu valoda skan kā mūzika, tāpēc es gribēju iepazīt tuvāk jūsu kultūru.”
Masaki sapratis, ka grib dzīvot Latvijā, tāpēc sācis mācīties latviešu valodu. Arī šeit viņam palīdzējis dzimtās Japānas universitātes profesors. Masaki nokļuvis apmaiņas programmā uz septiņiem mēnešiem. Jau vairākus gadus Masaki priecē ar dziesmām latviešu valodā, sākumā dziedot populāru latviešu mākslinieku dziesmas, bet vēlāk rakstot arī savas. Pirmā bijusi “Mana dziesma” no grupas “Prāta vētra” repertuāra.
Masaki stāsta, ka viņa mamma bija pianiste, tāpēc jau bērnībā patikusi mūzika. Jau četrpadsmit gados pats spēlējis klavieres un akustisko ģitāru: “Man patīk Latvija un mūzika, tāpēc nolēmu, ka dziedāšu latviešu dziesmas. 2017. gadā es pirmo reizi klausījos grupas “Prāta vētra” dziesmu “Mana dziesma”, protams, es nesapratu vārdus, bet melodija bija ļoti skanīga, tāpēc nolēmu, ka to dziedāšu.”
Tagad mūziķis ne vien dzied dažādas populāras latviešu dziesmas, bet arī savas dziesmas latviešu valodā. Masaki teic, ka zinot ne vien, kas ir vasaras saulgrieži, bet esot pazīstams arī ar Līgo dziesmām: “Pirms trīs vai četriem gadiem es spēlēju Līgo dziesmu. Ieliku to YouTube kanālā. Tad iedziedāju to arī japāniski. Japāņiem to saprast gan grūti, jo mums nav garākās dienas. Mums ziemā un vasarā paliek tumšs gandrīz vienlaicīgi, tāpēc nācās likt klāt arī skaidrojumu.”
Ar koncertiem Masaki viesojies daudzās Latvijas pilsētās, tomēr vislabāk viņam patīkot Latvijas lauki. Viņa sapnis joprojām esot nemainīgs – reiz Latvijā palikt pavisam un izbaudīt šeit visus četrus gadalaikus.
Foto: Sandra Leitāne