Limbažu muzejā apskatāma izstāde “Starp divām [pa]saulēm”, vēstot par septiņiem novada iedzīvotājiem, kas 1944. gadā devās trimdā, bet savu mūžu veltīja tam, lai arī svešumā saglabātu savu tautisko piederību Latvijai, turētu dzīvas tradīcijas un valodu. Muzejā apzināts, ka no tagadējās Limbažu novada teritorijas emigrēja vairāk nekā 200 cilvēku, un galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne stāsta, ka šādas izstādes iecere lolota jau labu laiku.
“Ja latvietis spēj, aizbraucot bez valodas zināšanām, bez kādas pieredzes dzīvot svešumā, ja viņš var turēt mūsu tautas karogu augstu un nepazaudēt savu lepnumu par dzimteni, tas ir ļoti būtiski,” viņa uzsver.
Izvēloties personības, par kurām stāstīt izstādē, viens no uzdevumiem bija atspoguļot, cik dažādās jomās novadnieki svešumā atraduši dzīves piepildījumu.
“Ir grāmatu izdevējs Hugo Skrastiņš, kas apgādājis puspasauli ar latviešu grāmatām, izdevis žurnālus “Voyageur” un “Tilts”, kas iepazīstināja ne tikai ar to, kā latvieši dzīvo ārzemēs, bet arī to, kas tajā pašā laikā notika šeit, Latvijā. Ir operdziedātāja no Salacgrīvas puses Sepe, arī Vīlipsones kundze, kas ir vākusi un pētījusi, un rūpējusies par to, lai Anglijā būtu latviešu tautas tērpu pareizā valkāšana. Ir gleznotājs Cīrulis. Vēl mums ir Lilija Klucis, kura pusi Amerikas apgādājusi ar latviskiem aizkariem, audumiem un sienas segām. Un no pilnīgi citas sfēras – arhibīskaps Jānis Garklāvs, kurš bija pareizticīgo bīskaps desmit Amerikas štatos. Tā nav joka lieta,” pauž Diāna Nipāne.
Tāpat par savējo limbažnieki sauc arī aviokonstruktoru Kārli Irbīti, kurš dzimis un mūža pirmos gadus pavadījis Lādes pagastā. Atspoguļot viņa veikumu līdzējis VEF vēstures muzejs. Kopumā gan izstāde lielākoties veidota no Limbažu muzeja krājuma. Par dažiem novadniekiem tas muzejā patiešām bagāts, piemēram, apjomīgs priekšmetu un materiālu arhīvs saņemts dāvinājumā no etnogrāfes, folkloras pētnieces Ērikas Vīlipsones.
“Pateicoties Vīlipsonei, mums ir šis milzīgais krājums, kāds bija kādreiz Anglijas latviešiem, lai viņi redzētu to, kā mēs kādreiz šeit, Latvijā, esam dzīvojuši. Jābūt droši vien nedaudz dullam, lai vestu bēgļu gaitās Bārtas tautastērpa lielo, smago brunci vai smalko vainagu, kas bija jāauklē, lai neaiziet bojā.”
Izstādes atklāšanā piedalījās arī daiļamatnieces Lilijas Klucis māsas mazmeita Jolanta Rābane.
“Šī latviskā kultūra, ko viņi ir tajā pusē okeānam nesuši, ļoti augstā godā turējuši visu savu mūžu, un visiem māsas mazbērniem un bērniem ir ieaudzināts. Tas ir apbrīnojami,” viņa pauž.
Interesanti, ka visi izstādes varoņi nodzīvojuši garus mūžus, tiesa nepārspējama rekordiste ir tieši Lilija Klucis.
“Viņa nodzīvoja 107 gadus. Pie pilnas apziņas, dziedot tautasdziesmas. Latvieša sīkstums un darba mīlestība, un arī visu mūžu fiziskais darbs. Keramika un aušana, tas nebija viegli,” spriež Jolanta Rābante.
Izstāde muzejā būs apskatāma līdz pat nākamā gada februārim, un, lai vēl plašāk iepazīstinātu ar šiem septiņiem novadniekiem, šeit turpmāko mēnešu laikā rīkos arī katram no viņiem veltītus stāstu vakarus.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sižeta saturu atbild SIA "VIDZEMES TV". |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |