“Mēs esam ļoti krāsaina un muzikāla sabiedrība Panamā,” saka Čārlijs. Viņa mamma viņu bērnībā veda uz kori, un tā arī sākās pirmā saikne ar mūziku.
Tas bija ritms, kas lika viņa sirdij pukstēt straujāk — ritms, kas nāca no bundzinieka korī. “Oho, viņš ir rokzvaigzne korī,” atminas Čārlijs. Toreiz viņš vēl nezināja, kas ir rokzvaigzne, līdz brīdim, kad Panamā parādījās iespējas redzēt videoklipus no Amerikas. Tur viņš iepazina Van Halen un citus astoņdesmito gadu ģitāristus — tie sāka iedvesmot tādus bērnus kā viņš.
Viens no Čārlija dzīves posmiem bija ceļojums ar draugu uz Argentīnu, lai rakstītu mūziku. Viss bija lieliski līdz brīdim, kad vairs nebija — viss beidzās ar strīdu. “Tas, ko viņš man pateica, mani iedvesmoja kļūt par mūziķi.” Šis bija brīdis, kas pagrieza Čārlija pasauli.
“Esmu salīdzinoši ļoti jauns ģitārists, jo sāku spēlēt ģitāru tikai pirms piecpadsmit gadiem, kad patiesībā sieva man nopirka pirmo ģitāru un viņa ticēja, ka es varētu sacerēt dziesmas.” Līdz tam viņš bija dziedājis, repojis un veidojis progresīvu mūziku, bet ar ģitāru nebija saistīts. Čārlijs neuzskata, ka ģitāristam obligāti jābūt virtuozam, bet gan tādam, kurš spēj radīt melodiju un pārraidīt to caur instrumentu. Viņš uzsver, ka necenšas būt vislieliskākais: “Es instrumentu uztveru tā, lai tas ir prieks sev pašam.”
“Mūzikas radīšana ir tas, kas nāk no tevis,” viņš noslēdz. “Bet tas ir apkopojums visam, kas tevī tiek piedzīvots. Visam apkārt ir sava potenciāla iespēja mūs iedvesmot.”