“Parīzes bohēma” pirmizrādē savieno opereti, džezu un kukaiņu pasauli

Ceturtdienas vakarā kultūras pilī “Ziemeļblāzma” pirmizrādi piedzīvoja operetes un muzikālā teātra eko – modes operete “Parīzes bohēma.” Izrāde veidota pēc Kalmana operetes “Monmartras vijolīte” motīviem. Parīze tajā nekad neguļ, bohēma nemirst un skaistums reizēm iegūst spārnus. Režisore Sonore Vaice tēlu raksturiem gan piešķīrusi īpašu vizuālu dimensiju, un arī Imres Kalmāna mūzika šoreiz skan džeza interpretācijā. 

Bohēmas centrā ir trīs jauni mākslinieki, kuri vēlas gūt panākumus mākslā, bet cīnās ar parādiem un naudas trūkumu. Neizpaliek arī mīlas kaislības un cilvēciskas izšķiršanās starp pareizi un nepareizi. Juris Jope izrādē ir Fransuā Pikačeks, tiesu izpildītājs: “Katram ir kaut kāda iekšējā motivācija,  kāpēc viņš to dara. Kaut vai Paridži. Kāpēc viņš liek vijolītei dziedāt uz ielas – viņam ir sapnis, ka viņa varētu kļūt par zvaigzni. Arī mans stāsts Pikačeks, kas it kā ir ļoti draudzīgs. Viņam ļoti patīk būt mākslinieku kompānijā, bet tai pat laikā vienmēr saglabā to otro plānu – naudiņa ir jāsamaksā, kārtībai ir jābūt, bet tas nav aiz ļaunuma. Tā ir dzīve.”

Operetes un muzikālā teātra iestudējumā eko – modes operete “Parīzes bohēma” veidota pēc leģendārās Imres Kalmāna operetes “Monmartras vijolīte “ motīviem. Tomēr tā būtiski atšķiras, jo cilvēku uzvedībai raksturīgās īpašības akcentētas ar kukaiņu pasauli. Arī Imres Kalmāna mūzika šoreiz skan džeza interpretācijā, bet pats diriģents Atvars Lakstīgala un viņa orķestris ietērpti kukaiņu tēlos: “Neslēpšu, ka es sākotnēji varbūt biju mazliet skeptisks pret šādu ieceri. Es biju cerējis uz lielu simfonisko orķestri, ko es tagad pavadīšu, bet tagad viss būs džezā. Bet tad es aizvien vairāk iedziļinājos šajā mūzikā, un īstenībā, jā, tas būtu kaut kas svaigs un kaut kas nebijis.”

Lūkot jaunā iestudējuma pirmizrādi sanākuši visdažādākā vecuma un sociālā slāņa cilvēki. Mūsu uzrunātos lielākoties apbūruši košie un interesantie tērpi, kuros savienojas gan sižeta varonis, gan tam piemeklētais kukaiņu tēls. Tomēr ne mazāk svarīgs ir fakts, ka vispār varam skatīties opereti, bilst Lilita Un Valdis Zatleri.

Lilita Zatlere: “Es esmu operas un baleta cienītāja, bet ir vajadzīga dažādība, un šodien man bija tāds patīkams pārsteigums.” Eksprezidents Valdis Zatlers  piebilst: “Operete ir specifisks žanrs, un ilgu laiku Latvijā tās īstenībā nebija, un jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kuri to ir atveduši atpakaļ.”

Skatītāju zālē netrūkst arī cilvēku, kuri redzējuši orģinālo opereti “Monmartras vijolīte”. Vija Rožukalne: “Iespaidi ir ļoti interesanti. Tas nav tas vecais, kas bija, ko es redzēju bērnībā. Tas ir kaut kas jauns, bet vienreizēji skaisti  un ineresanti. Es domāju, ka patiks arī jauniešiem, tādā vecumā, kādā es biju – 15.”

Kādreizējās Operetes teātra darbinieks Jānis Briedis “Monmartras vijolīti” esot ne vien redzējis, bet arī pārsimts reižu ar to strādājis: “Tur bija viss jau.. Ko es neredzu šeit, es neredzu to Parīzes bohēmu, bet risinājums par to kukaiņu pasauli varbūt ir interesants.” – Mūzika arī ir citās skaņās. “Drusku ir mainīta, bet modernam laikmetam jāiet līdzi. Nekā nevar darīt.”