Ar piekrastes zvejniecību Latvijā komerciālos nolūkos nodarbojas vien aptuveni 140 zvejnieki, bet iztiku ar to pelna vien aptuveni 50. Šī ir viena no nozarēm, kuras pārstāvjiem ir jāievēro dažādi dabas liegumi un regulas. Līdz 2030. gadam paredzēts ieviest vēl arī stingrās aizsardzības zonu jūras piekrastē, lai saglabātu tajā bioloģisko daudzveidību. Dabas aizsardzības pārvaldes projektā iesaistītie pētnieki ir atzīmējuši, kurās vietās šīs zonas būtu jāievieš. Biedrība “Mazjūras zvejnieki” pauž bažas, ka piekrastes zveja Latvijā līdz ar to ir apdraudēta, jo stingrās aizsardzības zona skar lielu daļu viņu piekrastes zvejas vietu.
Piekrastes zvejnieki pauž bažas par Dabas aizsardzības pārvaldes projektā “LIFE REEF” plānoto – 10% no jūras teritorijas noteikt kā stingrās aizsardzības zonu. To plānots ieviest piekrastē no Igaunijas robežas līdz Skultei, Lapmežciema un Ragaciema piekrastē, vairākās vietās pie Ventspils un citviet. Zvejnieks Salacgrīvas pusē stāsta, šeit šī aizsardzības zona plānota posmā, kur parasti notiek aktīvākā zveja. “Mums, zvejniekiem, tas liekas diezgan absurdi, jo piekrastes zvejniecība ir ekoloģiskākā, dabai draudzīgākā zvejniecības metode. Tā ir liela sāpe, ka viņi ir tā izlēmuši – izspiest no mūsu zvejas vietām, aizliegt zvejot mūsu ūdeņos,” saka piekrastes zvejnieks no Kuivižiem, biedrības “Mazjūras zvejnieki” biedrs Jānis Krūmiņš.
“Tā jau ar visādiem Eiropas rīkojumiem, liegumiem, noteikumiem esam ierobežoti līdz pēdējam. Tagad, uzliekot šo liegumu, piekrasta zvejniecībai jāaiziet, jo tās ir teritorijas, kur mēs zvejojam. Tāpēc arī mēs īsti nesaprotam,” saka biedrības “Mazjūras zvejnieki” valdes priekšsēdētājs Andris Cīrulis.
Stingrās aizsardzības zona tiks ieviesta, lai saglabātu piekrastes biotopu, galvenokārt – ierobežotu akmens sēkļos esošo gliemeņu un aļģu bojāšanu, norāda Dabas aizsardzības pārvaldē.
Lai panāktu daļēju kompromisu, plāna izstrādātāji piedāvāja zvejniekiem atzīmēt teritorijas, kurās notiek zveja, lai plānotās lieguma zonas varētu pavirzīt. Taču biedrībai šis kompromiss nešķiet pieņemams, jo vietējo komerczvejnieku skaits palicis ļoti neliels – Latvijā šobrīd ir vien aptuveni 50 piekrastes zvejnieki, kas ar šo nodarbi pelna iztiku. Turklāt – piekrastes zveja nenotiek visu laiku vienā vietā. Cīrulis: “Mēs redzējām, ka neviens nesaprot, kas ir piekrastes zveja. Tas varētu būt vēl kaut kādiem lielajiem zvejas rīkiem, kur stāvvadam kaut kādu vietu aptuveno varētu nolikt. Bet ar zvejas rīkiem piekrastes zvejnieks iet jūrā, zvejastīkliem, zivju murdiem. Mēs sekojam zivīm attiecībā no gadalaika, no straumēm, no vējiem. Ejam un mainām zvejasrīku vietu, un mums ir vajadzīga visa tā piekraste.”
Krūmiņš: “Ja tu gribi ar murdiem vai tīkliem kaut ko noķert, nevari vienā vietā visu laiku “dzīvot”– šodien zivs ir tuvāk krastam, rīt ir tālāk dziļumā. Tas pats ar tiem stāvvadiem, pieņemsim, pēc kaut kādām kārtīgām vētrām tā grunts jau tomēr pamainās.”
Dabas aizsardzības pārvaldē gan norāda, zvejnieki jau ir snieguši informāciju par 18 zvejas vietām Liepājas pusē, kompromiss ar viņiem jau ir atrasts. Gandrīz visās zvejnieki varēs turpināt savu darbību ar ierastajiem rīkiem. Tikai vienā no vietām, iespējams, būs ierobežojumi. “Ja, piemēram, tādā zvejas vietā pārklājās zvejas rīks, kuram nav nekāda ietekme, tad, protams, tā zvejas zona tiks pārvirzīta uz citu pusi. Piemēram, ja ir, kur tiešām rīks bojās šo biotopu, tad ir grūtāk, bet Liepājas pusē, kad analizējām šos 18 punktus, no tiem viens punkts mums ir šaubīgs, kur ir jāanalizē, vai tiešām zvejas rīks ietekmē, bet no pārējiem 17 punktiem ir tādi, ka cilvēkiem nekas nemainīsies, viņi var turpināt zvejot tajā vietā,” saka Dabas aizsardzības pārvaldes projekta “LIFE REEF” pārstāve Gunta Gabrāne.
Izpēti, sadarbojoties ar zvejniekiem, plāno turpināt vēl nākamajā gadā. Pārvaldē piebilst, šī stingrās aizsardzības zona tiks ieviesta praksē ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. Taču, ja būs redzams, ka tā samazina zivsaimniecības apjomus, būs iespējams pārskatīt zonas platību.
