Tuvojas Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Pilsētas un mājas sāk posties svētku rotā. Jau trešo reizi Ziemassvētkus Latvijā sagaidīs arī tūkstošiem kara bēgļu no Ukrainas, kuru ierastajai dzīvei treknu svītru pārvilka 2022. gada 24. februāris. Bēgot no Krievijas mestajām bumbām un kara radītās postažas civiliedzīvotāji devās bēgļu gaitās. Kā ReTV stāsta Tukuma novada ukraiņu atbalsta centra vadītāja Anna Berežna, Tukuma novadā dzīvojot aptuveni 400 kara bēgļu. Kad reģionā kļuvis mierīgāk daudzi devušies atpakaļ uz dzimteni, tomēr situācijai mainoties atkal atgriezušies Latvijā. Joprojām ierodoties arī pa kādai jaunai ģimenei, tomēr nu jau tādu esot maz:” Kopš maija atbraukušas piecas ģimenes. Šomēnes vēl divi cilvēki atbrauca. Ir arī ģimenes, kuras 2022. gadā no Ukrainas aizbrauca uz Vāciju, bet tomēr beigās atbrauca uz Latviju. Nevarēja tur iejusties.” Pastāstīt par gandrīz trīs Latvijā nodzīvotajiem gadiem pierita trīs kara bēgļi no Ukrainas.
Darinas stāsts.
Darina Jevdošenko ir no Harkivas, bet šobrīd dzīvojot Tukuma novada Irlavā. Darina kopā ar vīru un pieciem bērniem šurp atbraukusi kara pirmajās dienās. Doma, ka varētu doties uz kādu citu valsti neesot bijusi ne mirkli:” Es Latviju uzskatu par savu dzimteni. Es šeit esmu dzimusi. Dzīvojām Skultē un beidzu Babītes vidusskolu. Kad izjuka padomju savienība, 1994. gadā vecāki nolēma doties uz ukrainu.” Pēc gandrīz trīsdesmit gadiem atgriežoties Latvijā adaptēties neesot vajadzējis, arī ģimene šeit iejutusies ātri. Abi ģimenes apgādnieki bez īpašām problēmām atraduši darbu. Darina gan mazliet pārdzīvo, ka nevar strādāt savā profesijā- būt skolotāja. Viņa runā labā latviešu valodā, tomēr vārdu krājums ir nepietiekams, lai varētu atkal mācīt bērnus, bet asistenta vietu ukraiņu bērniem tā arī neesot izdevies atrast:”Vairākas reizes rakstīju Ukraiņu skolai, bet atbildes nebija. Tukuma skolā nav asistenta vietas ukraiņu bērniem. Tagad arī daudzviet asistenta vietas likvidētas, jo bērni jau ir adaptējušies.” Papildināt latviešu valodas zināšanas kursos sākotnēji neesot izdevies, jo ar pabalstu izdzīvot nevarot un arī negribot, tāpēc bijis jāmeklē darbs. Arī izbraukāt no Irlavas neesot nemaz tik vienkārši, bet tagad ” laiku apēd”mājas solis. Jautāta par nākotnes plāniem, Darina stāsta, ka labprāt paliktu Latvijā, bet bažas raisot augstās dzīvokļu īres cenas, kas Tukumā jau esot ap 300 eiro mēnesī.
Aleksandra stāsts
Aleksandrs Sanžara ir no Harkivas apgabala pilsētas Izjumas, kas ir Tukuma novada sadraudzības pilsēta. Šurp atbraucis nu jau gandrīz pirms trīs gadiem kopā ar sievu un trīs bērniem, bet joprojām spilgti atceras savu pirmo tikšanos ar Tukumu:”Mēs atbraucām naktī. Mums bija ierādīta vieta pašā pilsētas nomalē. Vadītājs, kurš mūs veda šurp no Polijas, liels viņam par to paldies, pats sabijās no tās vietas. Viņš teica:” Jums ir mans telefona nummurs, ja, kas zvaniet, es no rīta atbraukšu jums pakaļ”No vienas puses tur bija mežs, un tā kā pulkstenis bija pieci no rīta, otrā pusē esošās piecstāvu mājas tumsā nebija redzamas.Vēl bija dzirdams, ka kaut kur blakus ir upe. Bija sajūta, ka esam izlaisti kaut kur meža vidū.No rīta, kad pamodāmies sapratām, ka tomēr esam pilsētā. Dzīvokļa saimnieki, kuri mūs pieņēma no rīta aizveda mūs izrādīt pilsētu, un palīdzēja sakārtot dokumentus. Tad arī sapratām, ka Tukums nav nemaz tik maza pilsēta – ir kur pastaigāt un ko redzēt, un nedzīvosim gluži mežā.”Tagad ģimene īrējot savu dzīvokli gandrīz pilsētas centrā. Bērni apmeklē skolu un bērnudārzu. Vecākā meita jau beigusi skolu.Lai gan vidējā meita klātienē apmeklē skolu Tukumā, paralēli attālināti mācoties arī Ukrainas skolā, jo ģimene klusībā cer, ka varēs atgriezties savās mājās Ukrainā.Aleksandrs stāsta, ka esot ļoti pateicīgs Latvijai par uzņemšanu, bet integrēties pilnībā šeit traucējot valodas barjera. Ja iesākumā ļoti palīdzējis tas, ka vairums cilvēku šeit runā vai vismaz saprot krievu valodu, tad tagad tas kļūstot par apgrūtinājumu. Aleksandrs Sanžara:”Nav iespējams sarunāties ar cilvēkiem latviešu valodā.Aptiekā vai veikalā tu esi klients, tevi ātri apkalpoja un viss. Es saprotu latviešu valodu, bet ar runāšanu iet grūti, jo nav ar ko runāt. Tiklīdz latvieši saprot, ka nevaru tekoši runāt ātri pāriet uz krievu valodu un viss.”Sanžara piebilst, ka ir ļoti pateicīgs latviešiem, bet nu jau būtu laiks izbeigt šo ”lāča pakalpojumu” un palīdzēt ukraiņiem, runājot latviešu valodā.
Lukjana stāsts
Lukjans Harčenko ir vidusskolēns kurš uz Rīgu atbraucis no nelielas pilsētas Rietumukrainā, un tagad dzīvojot pie radiem, bet vecāki palikuši Ukrainā, jo strādājot atomelektrostacijā.Puisis stāsta, ka par ekskursiju uz Rīgu ģimene domājusi 2019. gadā. Plānus izjaukusi kovida pandēmija, bet tad sācies karš, un Lukjans uz Rīgu devies viens.Viņš mācās Rīgas 25. vidusskolas divpadsmitajā klasē. Vidusskolas posmā esot vienīgais skolēns no Ukrainas, bet mazākajās klasēs ukraiņu esot daudz. Jāpiebilst, ka Lukjans ir vienīgais ar kuru visa intervija notiek latviešu valodā. Jautāts kā tik ātri un labi izdevies apgūt valodu, jaunietis nosmej, ka tas neesot grūti:” Tā nav grūta valoda.Ja paskatās vēsturē, ukraiņu un latviešu valodas ir indoeiropiešu valodas. Tām bija kopīgs pamats kaut kad ļoti sen, sen, sen. Gan direktore, gan skolas administrācija dara visu, lai ukraiņu bērni varētu socializēties un ātri apgūt valodu, lai justos komfortabli. Vien pašam valodas apgūšanai katru dienu jāvelta vismaz pusstunda” Eksāmeniem gan vēl nākšoties cītīgāk pamācīties, bet bažas, ka tos varētu nenolikt neesot. Lukjans Harčenko:”Es vēl gatavojos latviešu valodas eksāmenam.Es kārtošu optimālo līmeni. Es domāju, ka strādājot katru dienu un veltot tam daudz laika, es uzrakstīšu labi. Es jau rakstīju 11. klasē šo eksāmenu, bet mani neapmierināja rezultāti, vajag labāk.”Mērķis esot labi nokārtot eksāmenus un iestāties budžeta grupā Rīgas Tehniskajā universitātē(RTU), lai kļūtu par arhitektu. Lukjans saka arī lielu paldies par iespēju mācīties kursos, vien tie notiekot krievu valodā:” Ļoti daudz kursos runā krieviski ar ukraiņiem. Es visu dzīvi runāju ukrainiski, diemžēl, dēļ krievu imperiālistiskās politikas zinu krievu valodu, bet uzskatu, ka jāmaina virziens un ar ukraiņiem jārunā latviešu valodā.” Savu tuvāko nākotni, kas Lukjana ieskatā esot pieci gadi,viņš noteikti saistot ar Latviju, jo šeit esot iejuties un jūtoties labi.
Visi uzrunātie ukraiņi, neatkarīgi no tā vai domā par atgriešanos Ukrainā, vai jau sākuši iesakņoties Latvijā cer, ka jaunais gads nesīs labas ziņas. Karš beigsies un sāksies Ukrainas atkalatdzimšana.