Šis gads ir bijis tiešām lielisks. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka atklāju sev neraksturīgu literatūras žanru – psiholoģiskos trillerus – tādu, kam agrāk metu krietnu līkumu un uzskatīju, ka nekas no tā mani nevar interesēt. Kur gan es biju agrāk, jūs jautāsiet? Nav ne jausmas, godīgi teikšu. Bet jebkas cits, ko agrāk būtu kāri lasījusi, nu rada tādu mazliet pliekanu sajūtu. Līdz ar jauna žanra atklāšanu šobrīd manā rīcībā ir arī jauns, vēl neiepazīts bibliotēkas plaukts, kurā ievietotās grāmatu muguriņas rotā vai nu pistoles vai lupas. Kad visi pārējie bibliotēkas plaukti ir bieži apstaigāti un caurskatīti, šis ir kā Kolumbam atklāt jaunas zemes, nudien.
Psiholoģiskie trilleri mani pavisam nejauši ievilināja savā pasaulē, norāva jumtu un tā arī neatlika to vairs atpakaļ. Un nu ir otra galējība – jebkāds cits žanrs mazliet garlaiko, un tam vairs savu laiku netērēju. Ja nav mistisku notikumu, psiholoģiskas spiedzes, noslēpumu, mazliet asiņu un sajūtas, ka rakstnieks tevi ir kārtīgi apstulbinājis, sajaucis galvu, mazliet padarījis par muļķi, licis šausmās sastingt, reizēm paraudāt, likt izdarīt savus, protams, nepareizus, pieņēmumus un tad atklājis pavisam citu patiesību, tad tas nav man.
Šogad literatūras kriminālajā pasaulē esmu dzīvojusi ļoti bieži, un kā divus savus visiecienītākos favorītus no visiem (vismaz pagaidām) varu izcelt pašmāju rakstnieci Leldi Kovaļovu un amerikāņu autori Freidu Makfadenu. Turpinājumā piedāvāju savu 2025.gada psiholoģisko trilleru top 5 no daudz, daudz vairāk šogad izlasītajiem. Absolūti subjektīvu. Un absolūti personisku. Ņemiet par labu!
5.vieta – Alekss Maiklīdess “Klusējošā paciente”
Meistarīgs darbs, kurā ievīti arī grieķu mitoloģijas tēli un mākslas darbi, kas to padara vēl baudāmāku. Un arī baisāku, protams. Tāpat kā pārējos darbos, arī šai grāmatai es absolūti nenojautu atrisinājumu, lai arī kā biju izdomājusies visus iespējamos variantus. “Pārsteidziet mani šoreiz!” es pie sevis nodomāju, sākot lasīt kārtējo psiholoģisko trilleri. Un, šķiet, rakstnieks bez mazākās piepūles to arī izdara, vēl papildus pieberot šķipsniņu šausmu un neticību savām paša tuvredzīgajām acīm.
4.vieta – Lelde Kovaļova “Šoseja”
Šis stāsts mani aizķēra mazliet personiski, jo ikdienā pārvietojos pa to pašu šoseju, kura aprakstīta grāmatā, un tā ir Rīga – Ventspils. Mazliet muļķīgi, bet neko darīt – tiklīdz lasu kaut ko mazliet saistītu ar savu dzīvi, tad neviļus par to arī vairāk jāpiedomā grāmatu lasot. Darbība notiek Pūres apkaimē, arī grāmatā pieminētā degvielas uzpildes stacija ir manas dzīves sastāvdaļa. Lai gan stāsts ir acīmredzami izdomāts, tomēr, lasot grāmatu, neviļus sevi bieži pieķēru pie prātošanas, kur atrodas kāda no mājām vai auto ceļiem. Grāmata arī iezīmē nebeidzamu problēmu un aktualitāti – sēšanos pie stūres reibumā. Vārdu sakot, grāmata, kas liks aizdomāties, apstulbinās un liks just līdzi.
3.vieta – Lelde Kovaļova “Svešinieki”
Arī šī grāmata jeb, precīzāk, tās beigas, apstulbina un liek pārvērtēt visu, ko iepriekš, saistībā ar tās saturu, esi savā galvā izfantazējis. Patiesībā, tas liek pārcilāt arī mazliet filozofiskas tēmas – piemēram, vai mēs būtu gatavi tam, ja kāds no mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem pēkšņi atgrieztos šai saulē? Kā mēs rīkotos? Vai spētu viņu pieņemt? Ko mēs darītu un ko runātu? Tā laikam arī ir psiholoģisko trilleru labākā lieta – tu seko līdzi un iedziļinies galveno varoņu dzīvēs, domās un sajūtās, bet beigās notiek galīgi ne tā, kā biji iedomājies.
2.vieta – Frīda Makfadena “Mājkalpotāja”
Pēc tam, kad biju izlasījusi visu Kovaļovas daiļradi un šķita, ka nekas mani vairs dzīvē nespēj patiesi pārsteigt, aiz stūra parādījās Frīda Makfadena ar savām grāmatām un smīnēja. Man tiešām patīk, ka viņa ne tikai grāmatu noslēgumos, bet pat detaļās lasītāju mazliet apved ap stūri, liekot izdarīt kļūdainus pieļāvumus par stāsta turpmāko attīstību. Stāsts liek lasīt uz priekšu, katras nodaļas beigās ir kāds mazs šokējošs pavērsiens, kas neļauj grāmatu nolikt malā. Un tas, kas beigās atklājas.. ak, manu dieniņ. Mistika, brutalitāte, nežēlība, negaidītība un vienkārši šausmīgas šausmas – Tev patiks! Ne velti tikko izlaista arī Mājkalpotājas filma, kuru drīz ceru sagaidīt arī uz Latvijas ekrāniem. Mājkalpotājas grāmatai ir vēl trīs daļas, bet tās gan neesmu vēl lasījusi. Jo parasti ar tik labu stāstu turpinājumiem man īsti nevedas. Ja vēl neesiet neko no Makfadenas lasījuši, ķeriet rokā “Mājkalpotāju”! Latviski ir tulkotas vēl pāris, piemēram, “Kolēģe” un “Skolotāja”, kas arī neliks vilties.
1.vieta – Lelde Kovaļova “Klusie kaimiņi”
Šis ir mans pats pirmais izlasītais kriminālromāns mūžā. Grūti spriest vai pirmajā vietā tas man ir šī iemesla dēļ, taču neaizmirstamās sajūtas to lasot, kā arī spēcīgā emocionālā reakcija to pabeidzot, neļauj grāmatu likt zemāk. Lai grāmatas plānums jūs nemaldina! Kad to ieraudzīju pirmoreiz, lielas cerības neliku. Latviešu rakstniekus, un, kur nu vēl psiholoģiskos trillerus, tai brīdī nelasīju. Vēl jo vairāk, to ieteica mana māsa, un gaumes mums ļoti atsķiras. Tādēļ sāku to lasīt ar lielu skepsi. Absoluti nenojaušot neko, kas mani sagaida. Grāmatas sākums man ieviesa paranoju, tās vidus – vienkārši sajūtu, ka neesmu normāla un beigas atstāja absolūti beigtu. To pabeidzu lasīt sešos no rīta noraudājusies un jūtami psiholoģiski iespaidota. Pilnīgi izsista no sliedēm. Lai diena pēc tam varētu normāli turpināties, speciāli gāju uz sporta zāli, atiet, tā teikt. Jāpiebilst, ka grāmata mani nelaida vaļā vismaz divas nedēļas, un, ikreiz to dzirdot tajā pieminētu vienu Imanta Kalniņa dziesmu, es nevis ģību, bet asaras krita kā pupas. Pašas no sevis. Vareni, spēcīgi, negaidīti un tieši pa īstajām stīgām!
