Daudziem zināmā skaisto cimdu adītāja, filozofe un stāstniece, kura visu savu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā, bet spējusi saglabāt dvēseliskumu un smaidu – Jette Užāne jeb cimdu Jettiņa ir īsta vidzemniece. Tomēr Elīnas Apsītes grāmatas ”Dzīvais cimds. Jette Užāne” atvēršanas svētki mirkli pirms Ziemassvētkiem notika Jelgavā Ādolfa Alunāna muzejā.
Kā stāsta grāmates autore Elīna Apsīte, tas, ka ar grāmatu, tūlīt aiz Rīgas, iepazīstināti jelgavnieki, tāpat kā izvēlētā vieta – teātra tēva Ādolfa Alunāna muzejs, nav nejaušība: ”Tā saistība ir ar mūsu režisori Intu Aleksi (red. Jelgavas Ā.Alunāna Tautas teātra režisore (1966-1992)), jo režisore Inta Alekse ir piedzimusi un uzaugusi Dzērbenē, netālu no Jettes. Tad, kad viņa pēc studijām kā režisore nokļuva Jelgavā, viņa savus aktierus veda uz Dzērbeni.” Starp Alunāna Tautas teātra aktieriem bija arī Elīnas Apsītes tētis Māris Brancis, kurš tolaik bijis Mākslas akadēmijas students. Stāsta Elīna Apsīte: ”Tās bija vasaras viesizrādes lugai ”Mucenieks un Muceniece.” Viņiem nebija, kur nakšņot, un Inta visus aizveda uz Jettiņas māju. Viņa rādīja arī savu cimdu ciklu, un tas manu tēti ļoti saviļņoja. Viņš teica, ka jātaisa izstāde, un tā viņas pirmā cimdu izstāde notika Jelgavā, bet Jelgavas kinoamatieru studija ”Fokuss” uzņēma pirmo dokumentālo filmiņu par Jetti.”
No agras bērnības Ā. Alunāna teātrī spēlēja arī grāmatas autore, režisore Elīna Apsīte, kas viņu arī aizveda līdz Jettei Užānei: ”Es nokļuvu pie Jettiņas savā septītajā dzimšanas dienā. Man likās svarīgi tur būt, un es biju pārliecināta, ka arī Jettei tas ir svarīgi, ka viņa nav viena. Es dzīvoju pie Jettes visus savus vasaras un arī rudens un ziemas brīvlaikus.” Tā Elīna Apsīte kļuva par Jettiņas radošās dzīves līdzgaitnieci un mantojuma glabātāju.
Kā skaidro Elīna Apsīte, Jette nebija vienkārši skaistu cimdu adītāja: ”Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuri veicināja Latvijas trešo atmodu. Pie viņas brauca Latvijas inteliģences pārstāvji, brauca ikdienas cilvēki, kori, pensionāru kopas, lai smeltos spēku. Viņi skatījās Jettiņas cimdus, jo Jettiņa darīja īpašu lietu, ko līdz šim neviens nav darījis – viņa adīja cimdus nevis valkāšanai, bet skatīšanai. Tas ir tā, ka viņa veidoja cimdu ciklus par tēmām, kas viņu tajā brīdī aizrāva vai interesēja. Pirmais viņas cimdu cikls ir ”Gadalaiki,” ko viņa uzadīja 1981. gadā. Katram mēnesim viņa uzadīja vienu cimdu ar tam mēnesim raksturīgajām krāsām. Katram gadalaikam bija vienots raksts un vienota krāsu gamma. Turklāt katram cimdiņam klāt vēl bija dzejas rindas.” Bijis arī politisko cimdu cikls un mākslas cimdi.
Jettes Užānes adītie cimdi.
Pirmo grāmatu ”Jettes Dienu grāmata” Elīna Apsīte uzrakstīja 2017. gadā, apkopojot tajā mākslinieces dienasgrāmatu ierakstus. Grāmata ”Dzīvais cimds. Jette Užāne” ir turpinājums stāstam par Jettes cimdu adīšanas mākslu, kas apvieno tradicionālās zināšanas, radošo izpausmi un 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Šajā grāmatā cimdi ir ne tikai kā tekstīliju māksla, bet arī kā stāsti par laiku un sabiedrību: ”Grāmata ir par Jetti, bet, stāstot par Jetti, gribot negribot, sanāk pieskarties svarīgiem Latvijas politiskiem notikumiem un dokumentālām lietām. Tur ir arī dokumentālas fotogrāfijas, daudz interesantu lietu. Tad ir cimdu fotogrāfijas, cimdu cikli, lai to iespējams ieraudzīt kā ciklu, jo daudzas no tām kolekcijām atrodas dažādos Latvijas muzejos saldēšanas skapjos, un pie viņiem nemaz tā nevar piekļūt. Katram cimdam un ciklam ir cimdu stāsts, bet pie visa cita ir adītāju tāds saldais ēdiens – tehniskie zīmējumi.”
Grāmatas vizuālo noformējumu veidojuši dizaina studija ”Overpriced” un Dans Jirgensons, izdevējs – biedrība ”Cimdu ceļš.” Jāpiebilst, ka 1995. gadā Dzērbenes daiļamata meistare no tā laika prezidenta Gunta Ulmaņa, kurš bija ieradies viņas senču mājās, saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.