Imants Miezis ir viens no interesantākajiem līdz šim sastaptajiem Īrijas latviešiem – ikdienā viņš strādā kā zemes mērnieks, jau 19 gadus abi kopā ar sievu kā žurnālisti veido materiālus vietnei “baltic-ireland.ie”, kas vēsta par mūsu tautiešu ikdienas gaitām un sasniegumiem Īrijā, bet no 2016. gada pievērsies garīdzniecībai – uz šo brīdi Imants ir Eiropas pārstāvis Baznīcas Virsvaldē LELB (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca) un Īrijas apgabala garīgais vadītājs LELBL (Lielbritānijas) un Īrijas Pārvaldes priekšnieks, Kristus Apvienotās latviešu luterāņu draudzes Īrijā mācītājs un Vidusanglijas draudzes (Derbijā) mācītājs. Viņš iekļauts arī Īpašajā Īrijas Svinību vadītāju sarakstā ar tiesībām vadīt laulību ceremonijas Īrijā. Imants regulāri vada dievkalpojumus arī latviešu draudzei, neskatoties uz to, ka tās biedri, kas ir šeit, nāk no dažādām konfesijām.
Imant, kad un kādēļ tu nonāci Īrijā?
7. martā nosvinēju 20 gadu jubileju, kopš esmu šeit. Sākumā ierados es, pēc gada atbrauca sieva. Pa to laiku es jau biju izdomājis, ka jāveido ziņu portāls “baltic-ireland.ie” – atbrauca sieva, nolika uz galda datoru un sāka strādāt (smejas). To varētu saukt par tādu vietējo latviešu “TVNET” – portāls joprojām pastāv, un arī tam nākamajā gadā svinēsim 20 gadu jubileju. Un patiešām mums ir laba radoša sadarbība ar Latvijas TVNET.
Atbraucu, protams, ar mērķi strādāt. Mana pēdējā darba vieta Latvijā bija Bauskas auto trase “Mūsa Raceland”, kur biju menedžeris. Ģimenē auga 4 bērni, visi gribēja mācīties, un finansiālā rocība bija tāda, kāda bija. Sākotnēji, kā jau visi, biju plānojis atbraukt uz 3-4 gadiem, bet jau pēc pusotra gada sapratām, ka vai nu visiem jādzīvo Latvijā, vai šeit, un izdarījām izvēli par labu Īrijai. Tikai vecākā meita palika Latvijā, jo jau bija precējusies.
Tad tu pats arī esi žurnālists?
Jā, sākotnēji strādāju izdevumā “Vakara Ziņas”, tad žurnālā “Auto”, tad izdevniecībā “Baltika”, kur biju šovmenedžeris. Esmu vadījis reklāmas un dizaina projektus – darīts ir daudz kas.
Kādēļ uzsāki portāla darbību? Bija svarīgi saglabāt latvisko šeit, vai tam bija kāds cits iemesls?
Es domāju, neviens nevar atbildēt uz jautājumu, kādēļ Dieviņš izlēma, ka mums jāpiedzimst tieši par latviešiem – iespējams, ka tur ir kaut kāda atbildība un pienākums. Tā būtu mana īsā atbilde.
Un kā tu kļuvi par mācītāju?
Īrijā latvieši nav sen – 20-25 gadi. Tajā laikā te dibinājās latviešu draudze, ap 2004. gadu. No iepriekšējās emigrantu paaudzes, tiem, kas bija no Kanādas, Jaunzēlandes, Vācijas, šeit bija tikai daži, latvieši, respektīvi, mēs varam sevi saukt par pirmo emigrāciju šeit. Tāpēc, veidojoties pirmajai draudzei, bija skaidrs, ka latvieši, kas grib būt tās biedri, ir kristieši, bet nāk no dažādām konfesijām. Sākumā te kalpoja mācītājs Uģis Brūklene, piecus vai sešus gadus, pēc kā tika atsūtīts jauns un šeit esošajiem latviešiem nesaprotams mācītājs. Draudzes locekļi, latvieši, kā saka, balsoja ar kājām, ka ir nepieciešams cits mācītājs, un cilvēki uzrunāja mani, sakot: “Imant, tu taču nāc no kristiešu ģimenes!” Un es pie sevis padomāju: “Jā, es it kā māku baznīcā uzvesties, es zinu, kas jādara (smejas).” Un tā viņi mani aizsūtīja mācīties. Latvijas izglītība, cik zinu, šajā jomā atšķiras, lai gan divus gadus mācījos M. Lutera akadēmijā Rīgā, tad divus gadus studēju neklātienes kursā Vašingtonā (ASV), un pēdējie divi mācību gadi tika aizvadīti šeit, Dublinā, Trinitijas koledžā, pilna laika studijās.
Šeit nemāca kļūt par mācītāju, tu studē visas reliģijas, ne tikai kristietību, kas paver daudz plašāku redzesloku. Arī pēc studiju beigšanas tu te vēl nekļūsti par mācītāju – mani studiju biedri bija gan ģeogrāfi, gan filozofi – universitātē mēs tikai apguvām zināšanas, pēc kā mūs sūtīja praksē. Tikai pēc darbības praksē ar cilvēkiem, draudzē vai draudzēs, viņi bija tie, kas deva atzinumu laist tādus universitātes absolventus runāt citiem priekšā vai nē (smejas). Ir jāparāda, ka tu spēj pildīt garīdznieka funkcijas, atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, būt elementāri pieklājīgs un empātisks. Vietējie latvieši mani atzina par labu esam, tā nu es uzsāku šo darbību. Lai gan sākotnēji man noteikti nebija tādas domas.
Kāda ir tava attieksme pret dievturību, kas kopš pagājušā gada ir oficiālā reliģija Latvijā?
Tam visam ir vieta būt, vienīgais, ko es esmu sapratis – caur to mēs varam atrast mazāku līdzīgi domājošo loku, ja domājam par pasaules kontekstu – Dieva lielās radītās pasaules mērogā domāju, ka latviskā Māra un Laima ir reģionāli dievību mīti, līdzīgi Jaunzēlandes maoriem vai Tenočtitlanas meksikāņiem, vai grieķu Zevam, vai norvēģu Odinam, bet savstarpēji absolūti nepazīstami koncepti, ko viņi domstarpību gadījumā vienkārši izvārītu zupā. No idejiskā viedokļa nekas jau nemainās, bet pasaulē pazīst kristietību. Dzīvotspējīgāka ir ideja, ka Augstākais saprāts vai Dievs visu izplatījumu, galaktikas un sauļu sistēmas, tai skaitā zemeslodi, ir radījis, un, ja mums ir jānonāk līdz vienotai vērtību bāzei, caur to tas ir vieglāk izdarāms, visiem cilvēkiem ir vieni un tie paši, skaidri radīšanas noteikumi.
Cilvēki, kas te dzīvo tevis pieminēto laika posmu – 20 un vairāk gadus – saka, ka latviskums un interese par to Īrijā ir gājusi mazumā.
Nepiekritīšu. Piemēram, mana sieva, kas strādā kā žurnāliste jau pieminētajā portālā, viņai nav nevienas brīvas dienas, kas nozīmē, ka ir daudz latvisko notikumu, par kuriem ir jāvēstī. Viņa spēlē latviešu teātrī, dzied latviešu korī, mēs katras brīvdienas braucam intervēt vai filmēt kādu pasākumu – bērnus, skolas, koncertus. Divas reizes mēnesī mums Dublinas baznīcā notiek dievkalpojumi vienīgajā luterāņu baznīcā Īrijā, ko mēs īrējam no vācu luterāņiem. Respektīvi, kā es to redzu – viss notiek ar cilvēkiem, kuri grib, lai kaut kas notiek. Protams, te ir arī tādi latvieši, kas ceturtdien saņem algu un tad viņiem diemžēl iestājas “garā nakts” no piektdienas līdz pirmdienai, jā, un nav nekādas intereses.
Otra lieta – šo 15, 20 un vairāk gadu laikā cilvēki jau šeit ir iedzīvojušies, iegādājušies īpašumus, mašīnas, paņēmuši kredītus, un tad iestājas periods, izrādās, ka vajag cilvēkam arī kaut ko garīgu, un mums jau ir gan 3×3 nometnes, gan teātris, gan kori. Bērni sāk angliski runāt – ko darīt? Mums ir arī latviešu skoliņa! Tādēļ šī iesaiste daudziem notiek vien pēc gadiem.
Es esmu prāvests arī Lielbritānijā, Lielbritānijas un Īrijas apgabalā – tur katrā pilsētā ir ja ne latviešu koris, tad deju kolektīvs, tur viss notiek. Mums knapi pietiek telpu, lai organizētu visus pasākumus, kas ir ieplānoti, bērnu ir simtiem – atkārtošos – viss notiek ar cilvēkiem, kas grib, lai kaut kas notiek – man brīžiem pat gribas jautāt, ko tie cilvēki runā angliski uz ielām, latvietība man ir visapkārt.
Vai tu esi domājis atgriezties Latvijā?
Es tikai labi izskatos, man ir palicis vien gads līdz pensijai (smejas). Ciemos es braucu regulāri, reizēm pat 5 reizes gadā, bet mums jau te ir sava dzīve, savas mājas, man ir mērnieka darbs, kas man patīk. Kad man būs Īrijas pensija, tad es skatīšos, tad varēšu dzīvot kaut vai Austrālijā (smejas). Jā, Latvija man ir bezgala dārga zeme, tā vienmēr ir manā sirdī, tā ir manu senču zeme, to neviens nenoliedz, bet vai es gribu tur dzīvot ar šejienes 20 gadu pieredzi? Visticamāk, ka tas būtu grūti. Būtu nesaprotami, kāpēc cilvēkiem Latvijā ir tik sāpīgas un pelēkas acis.
Katram cilvēkam Dieviņš ir devis savas dāvanas, un es esmu sapratis, ka es esmu noderīgs šeit, noderīgs gan latviešiem, gan, iespējams, pa ceļam arī kādam īram. Un kamēr es būšu vajadzīgs te, tikmēr es te būšu – tas nosaka manu lokāciju šobrīd. Man latviskais nav svešs, tā ir mana atbildība.
Visur, kur es braucu, es stāstu, ka esmu latvietis, stāstu par to, ka arī latvieši ir rakstījuši Īrijas vēsturi, jo latvieša mājās slēpās pirmais Īrijas prezidents, un tajā laikā tika uzrakstīta Īrijas neatkarības deklarācija, iespējams, pie latvieša Konrāda Pētersona mājās Dublinā (red. – Kārlis Pētersons bija latviešu uzņēmējs un izgudrotājs, Dublinas pīpju fabrikas Kapp & Peterson Ltd. līdzīpašnieks un direktors. Konrāds Pētersons bija viņa brāļadēls, kas viņa namā mita pēc 1905. gada revolūcijas. Pīpju ražotne pastāv vēl šodien, tajā strādā ap 40 darbinieku, kas gadā izgatavo ap 100 000 pīpju), kas pats savukārt bija latviešu inženieris, tirdzniecības un rūpniecības A/S “Kūdra” pilnvarnieks un viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Es stāstu šo cilvēkiem, esmu lepns, ka esmu latvietis, meklējot kopīgos saskares punktus gan vēsturē, gan pasauluztverē.
Kādai jākļūst Latvijai, kurā tu būtu gatavs atgriezties?
Šeit, Īrijā, ir stiprākas saknes normālai saprotamai kristietībai, un tā nav reliģija kā tāda, bet tā ir attieksme pret cilvēkiem, attieksme pret dabu, attieksme pret Radītāju, Kosmosu vai Dievu – kā nu kurš to sauc. Es, protams, piekrītu sekularitātes principiem, bet Īrijā, piemēram, skolās izlaidumu sāk mācītājs, garīgās lietas bērniem tiek ieaudzinātas jau no skolas vecuma, vēlreiz uzsvēršu, vispārējās cilvēcības un savstarpējo attiecību būvēšanas uz cieņas ziņā, ne kā reliģisks dogmatisms. Šādas attieksmes pret sevi, citiem un pasauli princips atspoguļojas Īrijas ekonomiskajā vidē, sociālo pakalpojumu nodrošināšanā, laipnībā uz ielas un veikalos. Pie mums reiz ciemos bija atbraukusi žurnāliste, kuru mēs aizvedām uz vietējo veco ļaužu pansionātu – pēc pieredzētā pansionātos Latvijā viņa raudāja – te cilvēkiem priekšā lasa avīzes, viņi tiek apčubināti, ar viņiem tiek runāts, viņi neizkrīt no aprites, neskatoties uz savu vecumu, veselības vai sociālo stāvokli. Tas ir kristietības pamats, kas reizēm Latvijā izpaliek. Praktiskā kristietība.
Pagājušogad, atklājot PLATS jeb Pasaules Latviešu amatieru teātru festivālu Pīterboro pilsētā Lielbritānijā, es savā uzrunā teicu, ka arī teātris ir garīga lieta, pēc uzrunas novilku savu mācītāja tērpu, uzliku plecā kameru un gāju filmēt un intervēt cilvēkus. Visi aplaudēja. Te kristietība ir saprotama, nevis reliģiska – mums ir skaidrs, kāpēc mēs to darām. Arī kristīgajā skolā, Zoom kursos, ko es vadu, mūsu centrālais uzdevums ir nonākt līdz atbildei uz jautājumu, kāpēc kāds vispār grib kristīties, kā tas iekļaujas katra konkrētā cilvēka pasaules redzējumā, vai viņa vērtības sakrīt ar to garīgo ceļu, ko viņš taisās izvēlēties – ja tā ir likusi mamma vai ome, tas nav vajadzīgs. Kamēr tu nenostājies pats uz tā pamata, kas tevi veido par cilvēku, tikmēr aiz loga valda karš, skumjas un pāridarījumi. Un mans pamats ir kristietība. Kristus dzīves piemērs ir reāls un dzīvs un pielietojams ikdienā, dzīvē, attiecību veidošanā tur un jebkur, kur es esmu.