Latvieši Īrijā. Daina: “Lai atgrieztos, Latvijai jākļūst tādai, kurā cilvēkiem vienkārši ļautu dzīvot un saimniekot bez tautu izsmejošiem noteikumiem.”
Daina Īrijā ir pazīstama gan kā latviešu skoliņas vadītāja, gan pasākumu organizatore un aktīva latviešu kopienas dalībniece, kas 2019. gadā saņēmusi arī Īrijā iedibināto “Latvijas lepnuma” balvu. Projekts “Latvijas lepnums Īrijā” norisinās ar mērķi atrast un godināt cilvēkus, ar kuru dzīves gājumu un rīcību var lepoties ne tikai visa Latvija, bet arī Īrija. Lai publiski paustu atzinību šiem cilvēkiem, Daina Škurova togad balvu saņēma nominācijā “Ģimene” – viņas un vīra Arigo ģimenē ir astoņi bērni un deviņi mazbērni. Īrijā viņi dzīvo jau 17 gadus.
Daina, pirms cik gadiem tu ieradies Īrijā un kāds tam bija iemesls?
Es esmu atraitne ar trīs bērniem, un arī mans vīrs ir atraitnis ar trīs bērniem. Mēs viens otru satikām, apprecējāmies un mums laulībā piedzima vēl divi bērni. Mēs smejamies, ka man ir pieci bērni, vīram arī ir pieci, bet mums kopā ir astoņi (smejas).
2005. gadā mans vīrs pirmo reizi atbrauca uz Īriju – mums mājās tolaik notika liels remonts, viņu šurp uzaicināja draugi, bija nepieciešami papildus līdzekļi. Sākumā viņš atbrauca uz gadu pastrādāt, bet to gadu mums abiem bija grūti – viņam šeit un man Latvijā, vienai mājās ar astoņiem bērniem. Tā vīrs pirmo reizi atgriezās atpakaļ, strādāja uzņēmumā pie radinieka, lika jumtus, finansiālais stāvoklis it kā stabilizējās, bet tad sākās krīze. Es arī tolaik strādāju mūsu ar draugiem kopīgajā IT (red. informāciju tehnoloģiju) uzņēmumā, mums bija savs tehnikas veikals, strādājām arī ar interneta pieslēguma nodrošināšanu. 2008. gadā nolēmām, ka mums visiem ir jādodas uz Īriju, jo bērni bija gan jāuztur, gan jāskolo. Vīrs atkal aizbrauca pirmais, un mēs 1. oktobrī arī ielidojām Dublinā. Nebijām visa ģimene, jo divas vecākās meitas mācījās Cēsu mūzikas vidusskolā, bet viena meita mācījās Ogres tehnikumā.
Daina ar vīru. Privātais arhīvs.
Kad tu tikko atbrauci, tu zināji, ka tu te paliksi?
Nē. Kad es atbraucu, man šķiet, aptuveni divus mēnešus man bija depresija, es nepārtraukti raudāju un nezināju, ko lai šeit iesāk. Biju izrauta no savas vides – mājas, dārzs, tētis palika Latvijā, mana draudze – es biju svētdienas skolas vadītāja savā baznīcā, Pļaviņu baptistu draudzē. Man bija darbs, kas man ļoti patika. Te bija sveša valoda, ko es nesapratu. Taču tad latvieši no Limerikas man ieteica izveidot latviešu skoliņu, ko es arī darīju – 2009. gada 1. aprīlī skola tika atklāta. Sākotnēji skolēnu bija maz, taču bija laiki, kad pie manis mācījās kopumā ap 50 skolēniem. Tas bija laiks, kad uz šejieni brauca daudz latviešu ģimeņu, skolā varējām uzņemt audzēkņus trīs vecuma grupās, taču pēc skolas 10 gadu jubilejas svinībām sākās Covid-19 pandēmija, kuras gaitā skolas apmeklētāju skaits kritās.
Pārgājām uz tiešsaistes režīmu, taču pēc pandēmijas šī interese apsīka – lielie bērni jau bija izauguši, tiem skola vairs nebija vajadzīga, un šobrīd man ir trīs audzēkņi, kas vairs nav skolas skolēni, bet kam es palīdzu sagatavoties latviešu valodas eksāmeniem, kas ik gadu šeit tiek kārtoti.
Kāds ir skolēnu mērķis šeit apgūt latviešu valodu un kārtot eksāmenu?
Primāri tas ir tā iemesla dēļ, ka viņi varētu kādreiz atgriezties Latvijā – mums ir nepieciešams šis dokuments, lai varētu uzsākt Latvijā jebkāda veida darbību, bez valodas zināšanu apliecinājuma Latvijā tas nav iespējams, pie tam naturalizācijas eksāmens uz vietas ir daudz sarežģītāks. Vietējie, kas mācās šeit, Latvijā šos eksāmenus nespētu nokārtot. Pie tam – vēl vienas valodas zināšanas atver arī durvis tālākai izglītībai Īrijā – tie ir papildus punkti, stājoties augstskolās un koledžās. Mans vecākais dēls un meita, kad mēs tikko atbraucām, kārtoja arī krievu valodas eksāmenus, lai dabūtu šos papildu punktus.
Esi šeit jau 17 gadus – cik es esmu dzirdējusi no cilvēkiem, tas latviskuma vilnis pa šo laiku ir noplacis. Kādēļ, tavuprāt, tas ir noticis?
Kad mēs atbraucām pirms tiem daudzajiem gadiem, mums bija ļoti svarīgi sanākt kopā, mēs bijām atbraukuši ar lielām skumjām un sāpēm, man arī patriotisms šeit kļuva daudz izteiktāks, nekā līdz tam, dzīvojot Latvijā. Man bija sava skola, man bieži tika prasīts padoms, palīdzēju deju kolektīviem ar tērpu pasūtīšanu. Vecāki ar bērniem tolaik vēl ģimenēs runāja latviski, viniem bija svarīgi valodu saglabāt. Laikam ejot, bērni sāka precēties ar vietējiem un ar uz šejieni atbraukušajiem ārzemniekiem. Valodas lietojums sāka pamazām izzust.
Jāsaka, ka vēl aptuveni sešus gadus atpakaļ Limerikā bija aktīvākās latviešu kopienas Īrijā – bija koncerti, pasākumi, svētki, bet tagad vairs nenotiek nekas. Es domāju, protams, to ietekmēja arī jau pieminētā Covid-19 pandēmija, bet tas nebija galvenais iemesls. Interese, domāju, ir mazinājusies dabiski, ir mainījusies paaudze, mainījies laikmets – nupat es uzzināju, ka netālu no manis dzīvo veselas trīs latviešu ģimenes, bet tās nekur neiet, nekur neparādās, tām šie latviskie pasākumi nav vajadzīgi – visa dzīvība šobrīd rosās gar Dublinu un Golveju. Vismaz..
Daina. Privātais arhīvs.
Cik svarīgs tev pašai ir latviskums?
Es gan saviem skolēniem, gan bērniem vienmēr esmu teikusi, ka latviešu valoda un latviskums ir jāsaglabā – man jau ir bērni, kas ir precējušies ar vietējiem īriem, bet, kas ir saglabājuši savas saknes un valodu. Kad bērni pajautās, saki, mamm, no kurienes ir tavas saknes? Kāda ir mana kā bērna piederība? Ko tie vecāki, kas nav kopuši savas saknes, spēs atbildēt? Tas ir viens no iemesliem, kādēļ tas ir jādara. Mums visiem pienāk brīdis, kad sākam uzdot sev eksistenciālus jautājumus par dzimteni, saknēm un piederību, uz tiem ir jāprot atbildēt, sevišķi savu bērnu priekšā. Es dzirdu, ka mani bērni jau nepareizi sāk runāt latviešu valodā, var dzirdēt, ka viņi tulko un domā pamatā angļu valodā, un tur neko nevar darīt. Viņiem ir perfekta lasītā un rakstītā latviešu valoda, bet viņi dzīvo angliskā vidē, un vide diktē savus noteikumus.
Kā tu raksturotu īrus kā nāciju? Cik viņi ir pieņemoši?
Mana pieredze ir tāda, ka viņi vienmēr un par visām varītēm centīsies tev no labas sirds visu iespējamo paskaidrot kaut vai ar žestiem, ja tu nezini valodu. Jā, noteikti, ir arī naidīgi noskaņotie, bet man tādus nav gadījies sastapt. Īri, ar kuriem es strādāju un komunicēju, ir ļoti laipni un sirsnīgi. Kā mans vīrs saka – esi pats labs, un cilvēki būs labi pret tevi. Es domāju, tieši tā tas arī strādā. Jā, varbūt šķiet, ka īru smaids reizēm ir viltots, bet vai ar latviešiem nav tāpat?
Es strādāju īru kolektīvā, un sākumā mani biedēja, ka mani nepaņems tur darbā, nepieņems kolektīvā kā iebraucēju, bet – pieņēma gan. Un te es saskaros ar jautājumu: “How are You?” (tulk. “Kā tev iet?”) ne kā ar pieklājības frāzi – viņi tiešām gaida, kad es pastāstīšu no sirds, kā es jūtos.
Kas ir tās labās prakses šeit, ko tavuprāt, vajadzētu pārnest uz Latviju?
Lai gan es pati nekad šeit neesmu saņēmusi sociālos pabalstus, tas ir spēcīgs drošības garants – ja tu esi bez darba vai mitekļa, uz ielas un bez naudas tu nepaliksi, valsts par tevi parūpēsies. To gan bieži iebraucēji izmanto savtīgos nolūkos, bet tas rada drošības sajūtu. Otrs – medicīna. Jā, ir dzirdēti visādi stāsti – ka te medicīna nav kvalitatīva, ka ilgi jāgaida rindās, bet man ir bijusi tikai laba pieredze. Maznodrošinātajiem te ir atlaides medikamentiem, viņiem ir iespēja aiziet pie ārsta, Latvijā cilvēki iet pie ārsta tikai pēdējā brīdī, jo tam nav naudas.
Vai ir bijušas domas par atgriešanos Latvijā?
Sākumā bija domas par atgriešanos, bet tad, kad bērni sāka šeit precēties un meitai piedzima bērniņš ar smagu diagnozi, šīs domas sāka zust. Meitas bērniņam bija jāveic smaga operācija, lai saglabātu dzīvību, Latvijā tādu operāciju tolaik neveica vispār, pirms 15 gadiem. Te viņam ir veiktas trīs operācijas uz atklātas sirds, viss ir kārtībā, un viņš spēj normāli piedalīties dzīvē. Otrkārt, man pašai Latvijā vairs nekā nav – ar tēta aiziešanu Latvijā vispār nekas nav palicis. Vīrs viennozīmīgi teica, ka neatgriezīsies. Un mani šeit tur bērni – gan astoņi mani, gan astoņi mazbērni, visi ir šeit.
Vai iemesls tam, ka nevēlies atgriezties, ir ģimene, vai lomu spēlē arī tas, ka Latvija vienkārši nav sasniegusi tādu valstiskās attīstības līmeni, kur gribētos atgriezties?
Ja tu jautā šādi – es nejūtu arī drošību Latvijā. Absolūti. Apciemojot Latviju, es apbrīnoju to, kā cilvēki tur spēj izdzīvot, veidot ģimenes un audzināt bērnus – es to nevarētu, lai gan no darba es nebaidos. Tie, kas pēc ilgiem gadiem atgriežas, bieži vien nespēj Latvijā iedzīvoties gan tāpēc, ka nevar atrast darbu, gan tāpēc, ka, dzīvojot šeit, mums jau ir izveidojusies cita domāšana. Mēs, atbraukušie no ārzemēm, “par daudz gudrojamies” Latvijas videi, mūs bieži vien nepieņem. Man tur nebūtu drošības arī par savām vecumdienām – šobrīd esmu 55 gadus veca, ko es tur varētu iesākt? Kur mani paņemtu darbā? Uzsākt kaut ko savu ar Latvijas nodokļu politiku un birokrātiju? Risks ir pārāk liels.
Vai tomēr ir kaut kas, kas ļoti pietrūkst, esot prom no dzimtenes?
Es vienmēr raudu Latvijas svētkos. Es vienmēr raudu Ziemassvētkos. Jā, te arī šie svētki ir mīļi, bet es nevaru radīt tādu vidi, kāda man ir kādreiz bijusi tēvzemē. Pirmos gadus, kad es biju šeit un vēl paralēli strādāju Pļaviņu baptistu draudzē kā avīzes redaktore, man sūtīja dažādu saturu publikācijām. Es atceros, kā es rakstīju vienai ļoti vecai draudzes māsai atbildi ar tekstu, cik ļoti man pietrūkst Latvijas rudens lapu, skaņas, kas rodas, pasperot tās ar kājām… tā pietrūkst. Pietrūkst gadalaiku, pietrūkst rasas no rītiem. Pietrūkst saules. Pietrūkst Latvijas smaržas. Īrija ir ļoti skaista, bezgala skaista, bet tā nav Latvija. Un atkal – paldies Īrijas sniegtajai rocībai visu Latviju ar astoņiem bērniem apceļot – bez šīs rocības es par Latvijas skaistumu zinātu krietni mazāk.
Kādai ir jākļūst Latvijai, kurā tu varētu atgriezties?
Tādai, kurā cilvēkiem vienkārši ļautu dzīvot un saimniekot bez tautu izsmejošiem noteikumiem.