Ukraina vēlas izbeigt postošo karu, tomēr nekas neliecina, ka arī Krievijas puse vēlētos karu pārtraukt. Krievija turpina izvirzīt ultimatīvas prasības, kaut skaidri apzinās, ka tās netiks pieņemtas. Kamēr Krievija turpinās pieprasīt visu, pretī nedodot neko, tikmēr Ukraina turpinās karot, intervijā Rīgas konferences laikā sacīja Ukrainas prezidenta administrācijas vadītājs, bijušais Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (HUR) vadītājs Kirilo Budanovs.
Kaut arī tiek apgalvots, ka karš Ukrainā strauji tuvojas noslēgumam, būtībā nekādu progresu sarunās ar Krieviju neredzam. Vai ticat, ka miera panākšana ir kļuvusi reāla?
Kā pilsonim, kuram rūp sava nācija, es no sirds vēlos, lai karš beidzas. Domāju, ka to vēlas ikviens saprātīgs cilvēks visā pasaulē. Īstais jautājums ir par to, vai arī otra karā iesaistītā puse vēlas, lai karš beigtos. Šis jautājums joprojām ir bez skaidras atbildes. Godīgi sakot, analizējot visu notiekošo, par to ir lielas šaubas. Kad mūsu prezidents skaidri pasaka, ka mēs vēlamies, lai karš beidzas, un aicina uz tikšanos, lai karam pieliktu punktu, tad Krievijas puse nepiekrīt. Krievijas puse, teiksim tā, nedara neko, kas liecinātu par reālu nodomu izbeigt karu. Tikai turpina izvirzīt ultimāta tipa prasības, kaut paši pavisam skaidri saprot, ka tās nekad netiks pieņemtas. Tās vienkārši ir manipulācijas. Šādi rīkojas tikai tie, kuri vēlas spēlēt spēles, lai karu paildzinātu.
Izplatās ziņas, ka miera sarunu norisē varētu vairāk iesaistīties arī specdienesti, kas ir ieinteresēti panākt progresu sarunās. Varat to apstiprināt?
To es īsti komentēt nevaru, taču ir skaidrs, ka šādos procesos visā pasaulē drošības dienesti jau vienmēr ir bijuši iesaistīti.
“Financial Times” rakstīja, ka būtiska loma sarunu vadībā varētu būt ASV Centrālā izmeklēšanas biroja (CIP) direktoram Džonam Retklifam.
Retklifa kungs ir CIP direktors, un ir pavisam normāli, ka viņa institūcija iesaistās miera procesā. Retklifs ir profesionālis, un esmu pārliecināts, ka viņa iesaistīšanās nāktu par labu visām iesaistītajām pusēm.
Ja miers tomēr netiks panākts drīzumā, vai jūs piekrītat, ka nākamais gads kara laukā būs izšķirošs?
Ziniet, katru gadu runājam par to, ka nākamais gads karā būs izšķirošs, taču karš turpinās un turpinās. Jautājumi ir jāatrisina uzreiz un ir jāfokusējas uz šodienu, nevis jāgaida uz kādu izdevību, kas varētu rasties nākamajā gadā. Katru reizi radīsies kādi jauni ģeopolitiski iemesli, kas atkal un atkal negatīvi ietekmēs miera procesu. Ukrainas nostāja ir ļoti skaidra: tiekamies un pārtraucam šo karu. Uz normāliem, visiem saprotamiem nosacījumiem. Tā ir Ukrainas prezidenta oficiālā nostāja, kuru es atbalstu.
Ko darīsiet, ja Krievija savas prasības nemainīs un turpinās pieprasīt visu, pretī nedodot neko?
Tad mēs turpināsim karot.
Kā jūs varētu piespiest Maskavu mainīt šo nostāju? Kādā attīstības stadijā ir Ukrainas ballistisko raķešu programma?
Šī ir slepena informācija, ko nedrīkst izplatīt caur medijiem. Bet varu norādīt, ka krievi šo raķešu prototipus uz savas ādas izjūt jau tagad.
Runājot par miera sarunām, kas šobrīd ir Ukrainas “sarkanās līnijas”?
Atsevišķu mūsu teritoriju atzīšana par iekarotām un to atdošana kādam citam nenotiks. Neviens nepārveidos pasaules politisko karti, un mēs nevienam neļausim to darīt.
Ja Amerikas Savienotās Valstis izdarīs spiedienu uz Ukrainu, lai tā tomēr šādos jautājumos piekāpjas?
Varu tikai atkārtot nupat jau teikto.
Vai atbalstāt vēlēšanu rīkošanu Ukrainā, kamēr valstī turpinās karš?
Es to absolūti neatbalstu.
Bet ja šis jautājums kaut kādā veidā tiktu virzīts kā priekšnoteikums miera procesā?
Līdz šim neviens šādu prasību nav izvirzījis. Es esmu sarunu grupas loceklis un principā esmu bijis iesaistīts šajās sarunās jau ilgi pirms šīs delegācijas oficiālās izveides. Neviens neko tādu nav teicis.
Kādu padomu drošības jomā jūs dotu Latvijai un Baltijas valstīm?
Diemžēl ģeogrāfiskā tuvība agresorvalstij vienmēr rada saspīlētas situācijas un radīs tās arī nākotnē. Lai sabiedrība justos droši, Baltijas valstīm ir jābūt saviem spēcīgiem nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tas piespiedīs Krieviju raudzīties uz Baltijas valstīm nopietnāk, pārvērtēt savu attieksmi pret Baltijas valstu spēku un pastāvīgi pārskatīt savu viedokli par potenciālu agresiju. Manuprāt, ir vieglāk un lētāk veikt atturošus soļus, lai padarītu agresiju neiespējamu.
Ja karš Ukrainā beigsies, cik strauji Krievija spētu atjaunot savas spējas tiktāl, lai varētu atkal apdraudēt kaimiņus?
Tas ir tikai Krievijas politiska lēmuma jautājums.
Kādas redzat Latvijas un Ukrainas attiecības pēc kara beigām?
Esmu pārliecināts, ka nenovērtējamais ieguldījums, ko Latvija sniegusi, palīdzot Ukrainai, vienmēr paliks mūsu tautas atmiņā. Un Ukraina pienācīgi atmaksās par visu palīdzību, ko Latvija mums ir sniegusi šajos grūtajos laikos.