Draudzes sarūk. Kas nākotnē notiks ar Latvijas lauku baznīcām?

Daudzviet Eiropā, samazinoties iedzīvotāju skaitam, dievnamos tiekot ierīkoti muzeji, tiek veidoti sakrālā mantojuma tūrisma maršruti ar iespējām nakšņot baznīcā vai pat dievnama vietā ierīko restorānu. Arī Latvijas laukos draudzes ir nelielas, kurām īsti nav pa spēkam uzturēt ēku, tāpēc, domājot par nākotni, Zemgales plānošanas reģions šodien uzsāka diskusiju ciklu par reliģiskā mantojuma nākotni.

Zemgale ir bagāta ne vien ar pilīm un muižām, bet arī dievnamiem. Tomēr, iedzīvotāju skaitam samazinoties, aizvien biežāk rodas jautājums – kāda būs to nākotne?

Mācītājs Jānis Tālums, kuram viena no kalpošanas vietām ir Dobeles novada Bērzē, stāsta: “Draudze, godīgi sakot, iet mazumā. Labi, ka ir priekšnieks, mantzinis, kas dzīvo uz vietas, tad zināma nākotne ir, bet reāli baznīca atrodas tālu no centriem, jo centrs ir Šķibe. Viņi brauks uz Dobeles baznīcu. No Līvbērzes atbrauc kāds, un Bērzē arī visi neiet uz savu vietējo baznīcu. Līdz ar to, ja kādi padsmit cilvēki ir uz dievkalpojumu, tad tas skaitās jau ļoti labi. Ja ir kristības, tad ar radiem kopā varbūt kādi 30–40 cilvēki.”

Vidzemes televīzijas foto

Lai meklētu risinājumus vēsturisko sakrālo ēku uzturēšanai un veidus, kā paplašināt to izmantošanu, projektā “Lauku teritoriju vietējo kopienu iesaiste reliģiskā mantojuma saglabāšanā” veikts pētījums, kas atklāj, ka 91% iedzīvotāju uzskata, ka baznīcas ir vērts saglabāt, tomēr realitātē uzturēšanas slogs gulstas uz nelielām lauku draudzēm, kam trūkst kapacitātes. Apsekojot trīsdesmit baznīcu, konstatēts, ka vairākas no tām ir ne pārāk labā vai pat sliktā tehniskā stāvoklī. 75% draudžu nav mājaslapas, 50% nav sociālo tīklu.

Stāsta Zemgales plānošanas reģiona (ZPR) projektu vadītājas asistente Dana Slāģe: “Pats galvenais, ko mēs sapratām, ka jau laicīgi ir jāsāk domāt par to, ka baznīcas iztukšojas un ko ar tām darīt tālāk. Pēdējā pieredzes apmaiņas vizīte Groningenas provincē Nīderlandē to arī pierādīja. Viņi ir sākuši par to domāt un izstrādāt programmas jau no 2007. gada. Pašreiz viņiem biedrības apsaimnieko fondi, kuri piesaista līdzekļus un domā, ko ar tām baznīcām darīt, un arī realizē dažādus projektus.”

Šodien Dobelē Zemgales plānošanas reģions uzsāka sanāksmju ciklu par reliģiskā mantojuma nākotni Zemgalē.

Vidzemes televīzijas foto

Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas eksperte Alma Kaurāte stāsta: “Attiecībā uz kultūras pieminekļu aizsardzību ir tā, ka galvenā finansiālā atbildība ir objekta īpašniekam. Līdz ar to mēs redzam, ka galvenie valsts atbalsta instrumenti, kas ir caur Kultūrkapitāla fondu vai Sakrālā mantojuma programmu, ir vērsti uz tiem objektiem, kur ir kopiena, kur ir cilvēks, kas par objektu rūpējas.”

Lai gan daži uzskata, ka laukos cilvēki atgriezīsies un dievnami būs piepildīti, Latvijas Evaniģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Misijas nozares vadītāja Agita Apine atzīst, ka katrs gadījums jāskata individuāli: “Mēs noteikti vienmēr izvērtējam, vai tas ir kāds vēstures vai kultūras piemineklis. Kādas mākslas vērtības ir tajā dievnamā, kas jāsaglabā. Protams, arī tā finansiālā puse, cik daudz pati draudze var uzturēt savu dievnamu, kādas ir iespējas piesaistīt finansējumu no ziedotājiem, partneriem, projektiem. Ja tā vieta ir tāda, kur ir slēgta skola, kur visi aizbraukuši un tā kā nav redzama tā nākotne, tad tas ir vissāpīgākais stāsts, kur visdrīzāk arī draudzes eksistence ir nolemta.”

Zemgalē ir arī pozitīvie stāsti — kā, piemēram, Īles baznīca, kas, pateicoties diriģenta Inta Teterovska aizrautībai, organizatora spējām un vēlmei uzcelta no drupām augšup, tagad kļuvusi par akustisko koncertzāli. Savukārt Lielaucē aizaugušas baznīcas drupas pārtop kultūrtelpā ar vietējās kopienas palīdzību.

Vidzemes televīzijas foto

Biedrības “Lielauces attīstībai” vadītājs Ivars Bušmanis atceras, ka darbs pie tā sācies ar talkām pirms pieciem gadiem, bet tagad jau uzsākti seno mūru iekonservēšanas darbi LEADER projektā, un netrūkstot arī nākotnes plānu: “Mēs gribam atjaunot krustu altāra vietā. Domājam arī atjaunot plāksni, kas kādreiz bija pie baznīcas sienas – Brīvības cīņās kritušajiem lielaucniekiem, gribam atdabūt atpakaļ Lielauces baznīcas zvanu. Jā, mums ir plāni.”

Lai saglabātu vēsturiskās dievnamu ēkas, tikšot domāts par sakrālā mantojuma tūrisma attīstību, kā arī mudinātas draudzes un vietējās kopienas baznīcās īstenot arī dažādus pasākumus.