Atkritumu poligona “Getliņi” kapacitāte labākajā gadījumā būs izsmelta tuvāko desmit gadu laikā, prognozē SIA “Getliņi eko” valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns.
Viņš atzīmē, ka, pieaugot sabiedrības labklājībai, pieaug arī dažādu preču, ko iedzīvotāji sev iegādājas, patēriņš, kas savukārt atspoguļojas radīto atkritumu daudzumā. Piemēram, Latvijā pēdējo desmit gadu laikā sadzīves atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju gadā ir palielinājies par aptuveni 100 kilogramiem. Lielākā daļa iedzīvotāju par savu paradumu galarezultātu pārstāj domāt brīdī, kad atkritumu maisu iemet konteinerā, tomēr problēma nepazūd.
Lai arī, uzlabojoties atkritumu šķirošanas tehnoloģijām, apglabājamo atkritumu apmērs poligonā “Getliņi” gadu no gada samazinās, aptuveni 30% no visiem atkritumiem ir nepārstrādājami, līdz ar to tāpat nonāk poligona kalnā. Poligona kapacitāte strauji tuvojas kritiskajai robežai, kuru sasniedzot, atkritumi būs jāglabā citur, nākotnes poligonā, ja sabiedrība neizvēlēsies citu, saprātīgāku ceļu, atkritumus pārstrādājot enerģijā, min Stirāns.
Viņš norāda, ka atkritumu poligonā “Getliņi” nonāk aptuveni puse no Latvijā radītajiem sadzīves atkritumiem. Lai arī pāršķirošanas rezultātā daļa no tiem tiek pārstrādāta un kā izejviela izmantota atkārtoti, poligonā tāpat ik gadu tiek noglabāts būtisks daudzums atkritumu. 2025. gadā tas bija vairāk nekā 118 000 tonnu. Tas ir mazāk nekā 2024. gadā, kad poligonā noglabāja 171 000 tonnu atkritumu. Uzlabojas atkritumu šķirošanas centru tehnoloģijas un efektivitāte, tāpat arī sabiedrība lēnām, bet mērķtiecīgi pieņem atkritumu šķirošanu par ikdienas rutīnu. Tomēr kopējais atkritumu daudzums nesamazinās, kā arī ne visu iespējams pāršķirot un pēc tam pārstrādāt.
Stirāns uzsver, ka aptuveni 30% no visiem sadzīves atkritumiem ir pārstrādei nederīgi, piemēram, izlietotas higiēnas preces, daļa tekstilizstrādājumu, atsevišķi plastmasas izstrādājumi, kompozītmateriāli, kā arī dažādi ar bioloģiskajiem atkritumiem netīri iepakojumi. Šī ir sadzīves atkritumu daļa, ko nevar samazināt ar rūpīgāku atkritumu šķirošanu. Tāpēc šie sadzīves atkritumi turpina nonākt poligonā apglabāšanai, līdz tas būs sasniedzis savu maksimālo kapacitāti.
“Tuvāko septiņu, astoņu, labākajā gadījumā desmit gadu laikā “Getliņi” būs sasnieguši robežu, kad poligons būs pilnībā aizpildīts un jaunas atkritumu kravas šeit vairs neienāks. Fiziski vairs nebūs pieejams neviens brīvs kvadrātmetrs, kur kaut ko noglabāt. Savukārt par šīs problēmas risinājumu ir jādomā jau šodien, jo vienā dienu jaunu poligonu neizveidosi,” min Stirāns.
Viņš atzīmē, ka atkritumu apsaimniekošanas politiku un tendences Latvijā un arī citur lielā mērā diktē Eiropas Savienība (ES), kas savā direktīvā ir noteikusi, ka ES dalībvalstīm līdz 2035. gadam jāsasniedz līmenis, kad poligonos netiek noglabāti vairāk par 10% no radītā sadzīves atkritumu daudzuma. Līdz ar to būtībā ir divi lieli problēmjautājumi, uz kuriem jārod atbilde – kur likt atkritumus tad, kad “Getliņi” būs pilni, kā arī kā līdz norādītajam termiņam sasniegt ES noteikto mērķi, ņemot vērā, ka patlaban poligonos Latvijā tiek apglabāti aptuveni 34% no sadzīves atkritumiem.
Stirāns norāda, ka, runājot par esošā poligona aizpildījumu, risinājums, kas daļai sabiedrības varētu šķist visvienkāršākais un saprotamākais, būtu jauna poligona izbūve – jaunas, aptuveni 100 hektāru plašas teritorijas atrašana, kur ierīkot visu poligonam nepieciešamo infrastruktūru. Taču atkritumu poligons nav vienkārši inženierbūve. Tā ir ekosistēma, kas rada ietekmi ne tikai uz apkārtējo vidi, bet arī tuvāko apkaimju iedzīvotāju sadzīves apstākļiem. Piemēram, pie nelabvēlīgiem laika apstākļiem un noteikta vēja virziena smaku izplatību ārpus poligona robežām pilnībā ierobežot nav iespējams. Tāpat pastāv jautājums, kura pašvaldība un ar kādiem instrumentiem spētu pārliecināt iedzīvotājus par nepieciešamību pēc jauna poligona viņu dzīvesvietu tuvumā.
Jauna poligona izbūve prasa arī investīcijas, turklāt ne mazas, min Stirāns, piebilstot, ka, piemēram, vienas aptuveni 10 hektāru atkritumu apglabāšanas šūnas izveide, kas atbilst visiem standartiem, izmaksā aptuveni 10 miljonus eiro. Taču jaunā poligonā šādas atkritumu šūnas būs nepieciešamas vairākas, turklāt vajadzēs arī pārējo infrastruktūru, administratīvās ēkas, tehnisko nodrošinājumu, kravu uzskaites sistēmas un personālu.
Viņš atzīmē, ka ES izvirzītais mērķis ir jāsasniedz līdz 2035. gadam. Pirmkārt, ES direktīvu un atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas izpratnē atkritumu apglabāšana poligonos ir vismazāk vēlamā atkritumu apsaimniekošanas metode. Tas nozīmē, ka ES līdzfinansējums jaunu poligonu izbūvei nav pieejams. Otrkārt, ES prasību neizpildes gadījumā dalībvalstīm nāksies maksāt soda naudas, kas savukārt neatcels ES noteikto mērķu izpildi, tāpēc ilgtermiņā būs nepieciešams cits risinājums – atkritumu reģenerācija (“Waste-to-Energy”), ko izmanto lielākajā daļā Eiropas valstu, arī Igaunijā un Lietuvā.
Tāpat viņš min, ka Eiropā atkritumus reģenerē vairākus desmitus gadu, risinot gan poligonu aizpildījuma problēmu, gan apgādājot pilsētu iedzīvotājus ar elektroenerģiju un siltumu. Piemēram, Dānijā, Kopenhāgenā, atkritumu reģenerācijas rūpnīca atrodas dažu kilometru attālumā no pilsētas vēsturiskā centra, taču tā ir integrēta pilsētvidē tā, ka reti kurš to izjūt. Šī reģenerācijas rūpnīca ir vienlaikus izveidota kā slēpošanas trase, kur pieejama arī pārgājienu taka un klinšu kāpšanas siena.
Stirāns norāda, ka Baltijas kaimiņi būtisku daļu savu atkritumu reģenerē – Lietuva aptuveni 26%, bet Igaunija 43% atkritumu.
Tāpat viņš atzīmē, ka Eiropā nav valstu, kas spētu sasniegt ES izvirzīto mērķi līdz 2035. gadam apglabāt poligonos līdz 10% no radītā sadzīves atkritumu apmēra bez atkritumu reģenerācijas.