Ir saulaina un silta sestdienas diena. Vietējā kapsēta, kurai nebija nekādas īpašas norādes ne kartē, ne mazpilsētā, šādās dienās parasti bija, ja tā var teikt, diezgan dzīvīga – atkarībā no gadalaika vai kosmosa stāvokļa notika vai nu pa vienai vai vairāk bēru ceremonijām, vai arī tuvinieki ar grābekļiem un mākslīgajiem ziediem rokās devās apkopt savas dzimtas apbedījumus. Šodiena kā reiz ir tā diena, kad viņsaulē aizvadāmo ir daudz – bija paredzētas trīs bēres.
Pie kapličas ir pulcējies brangs bars ar sērotājiem. Viņsaulē ir devies vietējās mazpilsētas skolotājs Ludvigs, kurš bija ne tikai izcils jaunās paaudzes izglītotājs, bet, nevienam nezinot, glabāja arī kādu noslēpumu.
Mazpilsētas kapliča ir pilna gan ar aizgājēja bijušajiem un esošajiem kolēģiem, skolēniem, vienkārši paziņām, dažiem radiniekiem un draugiem. Mazpilsētas galvenā bēru kantora muzikante Rita jau laikus ir sākusi spēlēt klusinātas meldijas, kas, jau ienākot telpā, liek sērotājiem meklēt kabatlakatiņus, lai slepus slacītu acis. Patiesībā, aplasīšana ne ar ko īpašu neatšķīrās no pārējām – mācītājs, kā ierasts, skaļā balsī lasīja nelaiķa dzīvesgājumu un pieminēja tā nozīmīgākos darbus. Jāteic, ka to bijuši daudz. Vairākas paaudzes pie Ludviga bija apguvušas fizikas likumus un sakarības. Pat ar eksaktu prātu neapdāvinātie izteikušies atzinīgi par Ludviga prasmi iemācīt neiespējamo un sarežģīto. Tomēr, kā izrādās, ne sarežģītie, bet vienkāršie un klusie darbi ir tie vissvētīgākie.
“Ludviga nāves dēļ pieci cilvēki var turpināt dzīvot,” kā zibens no skaidrām debesīm kapličas klusumā pēkšņi nodun mācītāja balss, pārtraucot klasisko monologu ar dzīvesgājuma lasījumu. Daži sērotāji sāk sačukstēties. Rita pieklusina korāļa spēlēšanu un sāk skatīties uz mācītāju. Kā tas jāsaprot? Dažas vecākās Ludviga kolēģes savā starpā sarunājas.
“Viens cilvēks ieguva acu gaismu, jo Ludvigs tam ziedoja savu radzeni. Otram cilvēkam būs iespējams atkal elpot ar pilnu krūti, jo Ludvigs tam ziedoja savu plaušu. Trešais cilvēks varēs turpināt audzināt savus bērnus un redzēt tos pieaugam, jo Ludvigs tam ziedoja savu aknu. Ceturtais cilvēks varēs turpināt studēt un iegūt izglītību, jo Ludvigs tam ziedoja savu nieri. Bet piektais cilvēks varēs atkal pilnvērtīgi mīlēt un dzīvot, jo Ludvigs tam ziedoja savu sirdi.” Kapličā iestājas absolūts klusums. Šķiet, ka mācītāja izteiktie vārdi vēl aizvien atskan un peld telpas griestos.
Neviens nezināja par šādu Ludviga lēmumu. Pat ģimenei nebija ne jausmas, daži vistuvākie to uzzināja tikai Ludvigam jau slimnīcā esot, kad insulta rezultātā viņu vairs nebija iespējams glābt. Tā esot bijusi Ludviga izvēle un vēlme visu mūžu – būt noderīgam, palīdzēt, glābt. Ne tikai jauniešiem sniegtās izglītības, bet arī dzīvības vārdā.
Mācītājs turpina iesākto dzīvesgājuma lasījumu, līdz pēkšņi smagās kapličas durvis skaļi atveras. “Nu, šitā necienīgi kavēt!” Rita klusi nopurpina, spēlējot aizgājēja mīļāko dziesmu. Bērinieki, skaņā trokšņa dēļ vienlaikus pagriežas un skatās uz atnācējiem. Tie nepavisam nav pazīstami. Ienākuši pieci svešinieki ar lieliem baltu rožu klēpjiem un lēnām dodas uz priekšu. Tuvinieki kļūst nemierīgi, sāk saskatīties un sačukstēties. Šie nepavisam nav pazīstami pat vietējā mazpilsētā. Kas ir šie svešinieki? Vai aizgājējam pazīstami?
Kad svešie ir nolikuši smagos rožu klēpjus, viena no sievietēm pieiet pie Ludviga atraitnes un klusi saka: “Paldies par dzīvību no mums visiem!”
Lai gan donoru informācija ir konfidenciāla, izglābto cilvēku tuviniekiem tomēr kaut kā bija izdevies ne tikai atrast Ludvigu, bet arī īsto kapsētu, kurā notiek atvadīšanās, lai pateiktos. Un tā viens tuvinieks no katra izglābtā cilvēka aizgājējam atvedis lielus baltu rožu klēpjus. Kapličas priekša nu bija teju pilnīgi noklāta ar baltām rozēm.
Ludviga gadījumā īstais un galvenais fizikas likums bija mīlestība.
Arī Tavās rokās var būt citu dzīvības atslēga.