Svena Kuzmina grāmatā “Hohma” ir viens labs citāts, kas raksturo manu kluso kūrortpilsētu: “..kuru vasarās cilvēki nekautrējās salīdzināt ar paradīzi, bet ziemās – ar asteroīdu vai aisbergu. “Kā jūs te vispār varat dzīvot?” ciemiņi bieži jautāja.” Un arī man ir līdzīgi – vasarās es šeit, savā kūrortā, esmu paradīzē, bet ziemā tiešām nesaprotu, kā es te varu dzīvot.
Arī Hohmas sižeta darbība notiek mazā kūrortpilsētiņā pie jūras, Latvijas rietumos, gluži kā mana dzīve šovasar, pat lokācija atbilst. Un, gluži kā Hohmā, arī man ar savu kūrortpilsētu ir pretrunīgas attiecības. Ikvienam provinces bērnam zināmais iekšējais konflikts – es to mīlu vasarā, bet ciest nevaru citos gadalaikos – tās ir kā “skumjas pēc dzimtās pilsētas un vienlaikus vēlme uz visiem laikiem ar to pārraut saiknes, neatkarīgi no tā, vai tas patiešām ir izdarāms vai nav.” Tiešām absurda situācija, vai ne?
Un tomēr, tomēr.. kas kaitēja nedzīvot dižas jūras maliņā, sevišķi vasarā! Jo vasarā dzīve tik tiešām ir vieglāka, aukstums un ziema ir aizmirstas kā rūgta nāve. Uzvelc kaut ko nebūt mugurā – peldkostīmu, kuru tikko vietējās humpalās nopirki par trīs eiro, un ko vieglu plandošu, atceries paēst, paķer grāmatu un ūdeni, izstum ārā savu Žubīti (lasīt – manu dāmu velosipēdu) un pēc minūtēm desmit jau esi pie jūras, ja vien nepiestāj pie tuvākā mazpilsētas veikala pēc saldējuma un auksta sidra, ko pavisam noteikti es arī daru. Ir viegli un labi nudien.
Izbaudu braucienu cauri parkiem un piejūras mežiem, kur siltais, tumīgi un reizē svaigi smaržojošais gaiss tik ļoti dvesmo pēc priedēm un sāļā jūras gaisa, ka deguns neviļus sāk kampt arvien dziļākas ieelpas, lai saelpotos kārtīgi. Lai pietiek ilgākam laikam. Lai tas neaizmirstas, kad atkal pūtīs aukstie ziemeļu vēji un neviļus sāksi pārdomāt savas dzīves izvēles par labu dzīvei šajā krastā. Māsa saka, ka gaiss pie jūras esot pat jonizēts. Jātic vien ir, viņa taču ir visviedākā mūsu saimē. Tā nu braucot, es domāju, cik ļoti šis viss tomēr ir jānovērtē. Jāpamana un jānovērtē – brīvība un iespēja būt savā kūrortā tieši vasarā. Vairums ļaužu bargu naudu maksā un laicīgi plāno, rezervē naktsmītnes un brauc uz šejieni, kauč no pašas Lietuvas vai vēl tālākām vietām, lai tikai nedaudz gūtu to, kas man ir tepat, degungalā, par brīvu. Ko es varu, ja gribu, dabūt jebkurā laikā. Kaut bez naudas un goda.
Vējš pland manos punktainajos garajos brunčos un es traucos pa smilšainajiem piejūras ceļiem starp priedēm kā vēja dzīta. Man patīk ātri braukt, Žubītei arī. Tā mēs ierodamies vienā no kūrorta pludmales ieejām – man visvairāk patīk pēdējā, desmitā, jo tā ir vistālāk, ar mazliet lielāku iespēju, ka būs mazliet mazāk ļaužu. To, protams, ir tāpat, bet vismaz ne tik stāvgrūdām daudz kā pirmajās ieejās.
Un tā tās stundas un dienas paiet – pludmales smiltīs, jūras nomierinošajā šalkoņā un saules cepinošajos apskāvienos, ar sāļu ādu un saules balinātiem, izlaistiem matiem. Nesen es piefiksēju vēl vienu lietu – sēžot tieši pie jūras un klausoties ūdens šalkoņā, arī grāmatas “iet” raitāk uz priekšu. Vispār lasu diezgan lēni, bet tieši tādos brīžos, kad fonā turpat priekšā skan viļņi un esmu tikai ar sevi, bez citām traucējošām skaņām, man ir vislabākas koncentrēšanās spējas.
Un peldēšana šajās karstajās dienās jūrā ir tik īpaša! Šķiet, neviens vietējais neatceras, kad, pirmkārt, vispār būtu bijis tik ilgstoši karsts (pie +26 grādiem vietējie jau sāk meklēt sirds drapes un slapju dvieli, jo pārsvarā, atšķirībā no visas Latvijas, mums ir knapi +10 grādi arī vasarās), otrkārt, kad jūra ir bijusi tik silta. Kad var ieiet ūdenī, neķērcot un nepierunājot pats sevi, ka vienreiz vasarā jau vajagot ūdenī ielīst principa pēc. Esmu līdusi pat +7 grādos tikai, lai būtu. Bet tagad +20 šķiet īstena fantastika! Un tā tu mierīgi līgojies līdzi jūrai, sāļajam ūdenim skalojoties ap ķermeni. Vai arī, ja ir lielāki viļņi, tad ļauj, lai tie tevi šūpo un nes uz krastu. Bet krastā iet negribas, gribas tikai būt, un šādā siltā jūrā tas izdodas nevainojami – stāvēt ūdenī un vienkārši būt – līdzīgi, kā grāmatu lasīšana pie ūdens šalkoņas.
Ko es ar šo visu gribēju teikt? Laikam tikai to, ka vien tagad novērtēju to, kas dots. Agrāk laikam visu iepriekš aprakstīto uzskatīju par pašsaprotamu vai nedomāju par to vispār. Tagad es priecājos, ka varu būt neliela daļa no sava “Hohmas” krasta.
Tāda ir dzīve kūrortā, draugi! Un nevajag nemaz ne dūņu aplikācijas, ne sērūdeņraža vannas. Pietiek ar mierīgu savpatību savā piejūras kūrortā.