Es nevienā korī nedziedu. Savas dziedāšanas spējas šobrīd pārbaudu tikai dušā. Kaimiņi neiebilst, tātad, laikam nav tik slikti. Lai gan publiski nekur nedziedu, tomēr kori man visu laiku seko ik uz stūra, lai kur es arī būtu. Turklāt visādi. Neapzināti, dažkārt pat negribot un pašai īsti neiesaistoties, zinu visu koru klasiku, tostarp arī Dziesmu svētku programmu. Varu mierīgi nodziedāt otro altu teju jebkurai dziesmai. Kas vēl smieklīgāk, piemēram, arī pērnās vasaras bērnu Dziesmu svētku repertuāru zinu no galvas un varu dziedāt līdzi. Nē, man nav bērnu, arī ne tādu, kas dzied koros. Bet man ir draugs, kurš ir zēnu un vīru kora diriģents. Un tas ir mazliet līdzīgi.
Apzināti koros dziedāju visu skolas laiku – mūzikas skolas korī, pēcāk mūzikas vidusskolas korī un līdz pat studiju otrajam kursam augstskolas korī. Bija pierasts, ka tas ir jādara. Tas nav pat jāapspriež, tas vienkārši bija asinīs. Dziedāja ģimene, dziedāja draugi, dziedāja visi pazīstamie. Tuvākajā lokā bija grūti atrast kādu, kas nedziedāja. Toreiz, savā pēdējā kora vasarā, tālajā 2013.gadā, nodziedāju vēl savos pēdējos klātesamības Dziesmu svētkos un nospriedu, ka pietiek. Biju nogurusi no daudzajiem obligātajiem mēģinājumiem, bija citas prioritātes. Turklāt piedzīvots bija teju viss, kas ar koriem saistās – agrāk koru esenci esmu izbaudījusi līdz kaulam kārtīgi. Ļoti labi zinu, ko nozīmē gatavoties skatēm, koncertiem, mācīties no galvas repertuāru, uzstāties, pārģērbties, mazliet just ģībienu koncerta laikā, celties četros no rīta, lai īrētā mazpilsētas autobusā brauktu pāri visai tēvzemei uz koncertu, iet gājienos, just kakla sāpes un aizsmakumu, pazaudēt notis, pazaudēt balsi, kaut ko nezināt no galvas, būt vienotā dziedājumā, vīt vainagus, apraudāties no emocijām, just skudriņas skrienam no dziesmu saviļņojuma, salīt un nodegt saulē, esot mēģinājumos estrādē, gulēt uz matračiem skolas sporta zālē, just kopības maģisko sajūtu Dziesmu svētkos, dejot pēckoncerta zaļumballēs, kas liek sirdij lekt pa muti ārā..
Tas viss ir piedzīvots, izbaudīts savā noteiktā dzīves posmā. Tagad es to vēroju no malas un jāsaka, ka pietrūkst tikai nedaudz. Svarīgāks ir kļuvis komforts un baudījums. Katram dzīves posmam tas ir kas cits, tikai iekšējā korbūtības un dziedāšanas mīlestība nepāriet.
Nesaku, ka kategoriski nedziedāšu vairs nekur un nekad. Parasti, ja kaut ko tādu apņemies, likteņa ironija piespēlē tieši tādu dzīves scenāriju, no kura izvairījies. Bet šobrīd mana korbūtība ir vērot korus no malas un dziedāt līdzi. Filmēt, fotogrāfēt, kaut ko uzrakstīt. Palīdzēt, uzmundrināt. Vai vienkārši izmantot kormeistara kundzes privilēģijas un piedalīties bezmaksas ballēs un pasākumos. Bet, kazi, varbūt kaut kad savu balsi no dušas sienām iznesīšu kaut kur publiski?