Stāsts ir tapis 2020.gada Jāņos, braucot mājās ar tajā pieminēto pēcsvētku reisu. Visi personāži un notikumi ir īsti, un, domājams, ka stāsts kopumā savu aktualitāti nav zaudējis vēl aizvien, izņemot tikai tādu aizmirstu elementu kā sejas maskas pandēmijas laikā.
Iespējams, tas bija negulētās nakts, karstuma un noguruma dēļ (kas nu kuru pēc nolīgotiem svētkiem dara gražīgu), bet gaiss autobusā bija nokaitēts un smags vēl pirms tas izvārojas no savas platformas tālu prom no Rīgas, kādā teiksmainā mazpilsētā. Šoferis bija aplam nīgrs, un viss, kas nāca pār viņa lūpām bija neiecietīgam rūcienam līdzīgs vai pavisam atklāts pārmetums sagurušajiem līgotājiem – kaut kas par Ministru Kabineta noteikumiem, uzvedību, sejas masku lietošanu, kā arī nepārtraukti draudi izsviest no transporta visus, kas nepakļausies viņa braucošā tempļa likumiem.
Autobusā iekāpj kolorīts vietējais (dēvēšu to par Vaņu), kuram par visu ir viedoklis un ne tas labākais. Vaņa vēl izskatās svētku skurbumā un rokās nes maisiņu ar lauku labumiem. Šoferis viņu teju izsviež vēl neiekāpušu, jo abiem raisās karstas debates par sejas masku lietošanu. Vaņam maskas nav, bet nodievojies, ka kaut ko jau pie deguna pielikšot, iekāpj. Lai nu kā, veiksmīgi tomēr izvairījies no šofera naida lāstiem, Vaņa streipuļo uz priekšu. Neveikla pēcsvētku kustība liek tam sāniski ievelties autobusa vidus izejā. Pa trepītēm noripo pāris alus bundžas, pats Vaņa, protams, iepriekšējās dienas šašliks un pīrādziņu maisiņš, kas nebija kārtīgi aizsiets. Šoferis izliekas to neredzam un skaita pie sevis lūgsnu. Nabaga Vaņa cenšas ātri mest pīrādziņus un gaļu maisiņā it kā tie karsti tikko no iesma vai cepeškrāsns būtu ņemti. Varbūt tas ir Vaņas prātā iesēdies piecu sekunžu likums par zemē nokritušas pārtikas lietojamību, kas liek viņam tik ātri rīkoties, bet varbūt tomēr vēl nesenais kaismais strīds ar šoferi un iespējamo Vaņas izsviešanu vēl īsti neizbraucot no mazpilsētas. Visu ātri savācis Vaņa priecīgs dodas uz savu vietu. Ejā paliek viens skumjš pīrādziņš.
Kad visi sagurušie līgotāji sasēduši, šoferis sāk ceļu un ik pa laikam uzmet naidpilnu skatienu saviem pārvadājamajiem. Sak, būtu labāk atvaļinājumu ņēmis, kamos grēkos svētkos jāstrādā? Tāpat jau dubulto samaksu nejutīšot, strādā vai ij nestrādā nemaz. Šoferis kļūst vēl dusmīgāks no savām domām vien un uz pasažieriem vairs neskatās.
Kāda tikpat nīgra ceļotāja skaļi aizrāda priekšā sēdošajai sievietei, ka viņa ir bez maskas. Tie nav vienīgie sievietes grēki, šamai pat blakus neviens nesēžot, vietu tik aizņem ar savu somu! Viņa, protams, negribot lekties, bet taisnīgi tas, redz’, neesot. Aizdomājos par taisnību. Manuprāt, nav taisnīgi, ka vispār ir šādi pēcsvētku reisi.
Kaut kur pie Endzeles Vaņa nolemj nosvinēt savu uzvaru par veiksmīgi savākto izbirušo ēdmaņu un atver alus bundžu. Silta un putojoša alus šļāciens izšķīst divu krēslu rindu rādiusā ap Vaņu. Gaiss kļūst vēl nokaitētāks (un arī smacīgāks). Pirms Vaņas sēdošā sieviete, kurai dzira trāpīja visdāsnāk, ir gatava viņu nosist vēl pirms Naukšēnu pagrieziena. Aplietajai sievietei nelīdz ne atvainošanās, ne jaunas alus bundžas piedāvājums. Pīrādziņam ejā pievienojas alus tērcītes. Šoferim sāk raustīties labās acs plakstiņš.
Saspringto un sasmakušo autobusa gaisu kaut nedaudz veldzē kāda kunga pujeņu pušķis, kas ietīts avīzē un pusmūža sievietes spurdzieni, tai netraucēti skatoties telefona ekrānā Limuzīnu Jāņu nakts krāsā.
Autobuss ir pilns kā pudele, kājās stāvot līgojas vēl nesen pie ugunskura sēdošie līgotāji. Kad sieviete ar brīvo krēslu blakus negrib dot vietu kādam no kājās stāvošajiem, izraisot skaļu braucēju neapmierinātību, un Vaņa, šķiet, ir bezkaunīgi atvēris jau otro bundžu alus, šoferis vairs neiztur, apstādina autobusu tuvākajā pilsētā un izkāpj.
Pēc kāda laika, nomierinājies, atkal iekāpj un izsviež Vaņu un sievieti ar brīvo vietu no autobusa. Pārējie ceļotāji kļūst klusi un mierīgi kā zāles stiebri Jāņu rīta rasā. Sieviete atpakaļ autobusā tiek tikai ar vēl vienu nopirktu vietas biļeti, bet Vaņa – ar sejas masku. Viņš vēl kaut ko nobubina par vispārējo stulbumu, bet alu vairs nedzer.
Tālākais ceļš līdz Rīgai jau bija kaut cik mierīgs, ja neskaita ejā stāvošo ļaužu pēcpušu nejaušu ielīgošanos straujos pagriezienos blakus sēdošo intīmajā telpā un pusmūža kundzes nebeidzamos smieklus, raugoties filmu.
Morāles šim stāstam nav, es tikai vairs nekad nevēlos braukt ar pēcsvētku reisu.