Liene O’Brien nāk no Cēsīm. Īrijā Liene dzīvo jau 18 gadus – sākotnēji šeit ieradusies apciemot māsu, bet sapratusi, ka izaugsmes iespējas Īrijā ir daudzsološākas nekā Latvijā, tādēļ pieņemts lēmums palikt. Pirms 16 gadiem Liene apprecējusies ar vietējo īru un nodibinājusi ģimeni, un šobrīd ir arī sava dizaina zīmola īpašniece, caur to stāstot par sāpīgākajām dzīves pieredzēm. Latvijā šobrīd Liene nav gatava atgriezties.
Liene, kad tu ieradies Īrijā un kādēļ?
Es ierados 2008. gadā – atbraucu ciemos pie māsas un redzēju, ka, salīdzinot ar tā laika Latviju, te ir labāki sadzīviskie apstākļi, lielākas peļņas un izaugsmes iespējas, tādēļ paliku šeit. Ar laiku izveidojās ģimene, un man arī izdevās nokļūt darbības laukā, kas man ir saistošs – 2015. gadā es Ormanda koledžā absolvēju mākslas studijas – māksla vienmēr ir bijusi mana stiprā puse. Sākotnēji gleznoju uz audekla, bet tad uzsāku savu uzņēmējdarbību kā dizainere – šīs prasmes apguvu pašmācības ceļā. Sākumā veidoju dizainus somām, šallēm, spilvendrānām, T-krekliem – ar to nodarbojos jau 3 gadus Kilkenijas pilsētā.
Mums bija 3 bērni, bet 2019. gadā mūsu ģimenē notika liela nelaime – mūsu jaunākais dēliņš Maksis piedzima priekšlaicīgi 35. grūtniecības nedēļā. Grūtniecības laikā nekas neliecināja, ka varētu būt problēmas, bet pēc dzimšanas Maksim atklāja ļoti retu nieru slimību, kas ļoti strauji progresēja, un diemžēl 2020. gadā viņš aizgāja, nodzīvojis vien 5 nedēļas. Dienu, kad viņš nomira uz manām rokām, es neaizmirsīšu nekad, bet es viņam solīju, ka viņš turpinās dzīvot manā mākslā, un to es arī izdarīju, uzsākot jau pieminēto biznesu. Man tolaik bija dziļa depresija, es negribēju ne ar vienu kontaktēt, sāku ļoti daudz gleznot. Tad palūdzu vīram, lai nopērk man planšetdatoru, un tā sākās dizaineres gaitas. Mans pamata klientu loks ir tūristi, nevis vietējie iedzīvotāji, viņiem šie produkti ir interesanti. Mēs tirgojam ar telti tirdzniecībai paredzētajās vietās, un šeit arī jāsaka, ka nonākt šajā nišā Īrijā ir grūti – par vietām jācīnās, un manu vietu palīdzēja izcīnīt mans vīrs. Ir bijusi doma arī par internetveikala atvēršanu, bet šobrīd ir pārāk neskaidras sūtīšanas izmaksas uz citām valstīm.
Liene O’Brien kopā ar ģimeni. Foto no Lienes privātā arhīva
Ir tāds teiciens, ka skaistākā māksla top dziļās sāpēs.
Jā. Tad, kad nomira Maksis, mana labākā draudzene mani neatbalstīja. Es pati gandrīz nomiru, biju intensīvās terapijas nodaļā, pat mans vīrs nezināja, vai es izdzīvošu. Tas bija briesmīgākais laiks manā dzīvē, kas, pirmkārt, man parādīja, kuri ir mani īstie draugi. Otrkārt, tas ļāva man izprast pašai savu spēku – jā, man bija depresija, bet nebija, piemēram, domu par pašnāvību. Es gribēju radīt kaut ko skaistu, gribēju veltīt Maksim savu mākslas stāstu. Arī tirgojot savus darbus, visur līdzi man ir stāsts par Maksi, ko izlasot, klienti parasti paliek nedaudz dīvaini, uzzinot, kā man šis ceļš ir sācies.
Tolaik, kā jau minēju, no manis bija novērsušies arī daudzi draugi, viņi neticēja, ka man kaut kas var sanākt mākslā, bet tad, kad jau parādījās pirmie darba augļi, daudzi no viņiem gribēja ienākt atpakaļ manā dzīvē, bet man viņi vairs nebija vajadzīgi. Īsti draugi vienmēr ir blakus, nevis tikai labajos brīžos. Un, jāsaka, ka latvieši šajā ziņā ir ļoti skaudīga tauta, kas ir viens no iemesliem, kādēļ man šeit principā ir ļoti maz latviešu draugu.
Vai esi iesaistījusies kādā latviešu kustībā šeit, Īrijā?
Diemžēl nē – latviešu kopienas ir aktīvākas Dublinā un Galvejā, līdz kurienei man izbraukāt vienkārši nebūtu iespējams. Un laikam jau nejutu pēc tā lielu vajadzību.
Daudzi saka, ka pēc 10 un vairāk nodzīvotiem gadiem ārpus Latvijas viņi vairs īsti nesaprot savu piederību – vairs īsti neesot piederības Latvijai, bet vēl nav izveidojusies piederība Īrijai. Kā ir ar tevi?
Es nezinu, kas es esmu (smejas). Dzīvoju Īrijā, esmu precējusies ar īru, bet man joprojām ir Latvijas pase. Vīrs visu laiku mani baksta, lai pāreju uz vietējo pasi, bet to nedaru pamatā birokrātijas dēļ. Tas ir ilgs un sarežģīts process, cik esmu par to interesējusies.
Kā tu vērtē īrus kā tautu?
Īru tauta kopumā ir ļoti draudzīga un pretimnākoša pret iebraucējiem, bet emu saskārusies arī ar negatīvo šīs tautas pusi. Cik man ir nācies komunicēt un sastrādāties ar īriem tieši darba jomā, manā pieredzē viņi ir pietiekami slinki un paši nevēlas darīt “melnos darbus”, tos viņi atstāj iebraucējiem. Nezinu, kāpēc šāds dalījums un distance pret iebraucējiem ir radusies.
Bieži ir dzirdēts, ka “mākslinieks” nav īsta profesija un ka ar to nav iespējams pelnīt. Cik liels ir pieprasījums pēc mākslas Īrijā?
Īrijā ir pieprasījums pēc mākslas, bet tas prasa lielu laika ieguldījumu, lai ar mākslu varētu sākt pelnīt. Kā jau minēju, es pati sākotnēji gleznoju, bet notirgot gleznas ir sarežģīti. To radīšana prasa daudz laika un līdzekļu, tās ir dārgas. Ar dizainu ir nedaudz vieglāk – spilvendrānu, šalli vai kreklu var vienkārši salocīt un ielikt somā, pašizmaksa un gala cena ir zemāka. Taču tikai kā māksliniece, vismaz es personīgi, nevarētu šeit izdzīvot, lai gan pati Kilkenijas pilsēta, kur es strādāju, ir mākslinieku pilsēta, te daudzi studē un rada mākslu. Bet, tieši atbildot uz jautājumu, vai mākslinieks ir profesija un vai ar to var nopelnīt, teikšu, ka tā vairāk ir laimes spēle.
Kādai ir jābūt Latvijai, kurā tu gribētu un varētu atgriezties?
Es negribu izteikt tiešus negatīvus komentārus par dzīvi Latvijā. Nav tā, ka, dzīvojot Īrijā, es ar kaut ko esmu labāka par tiem, kas ir palikuši Latvijā, taču, protams, gribu novēlēt varas maiņu, kas beidzot sāktu rūpēties par savu tautu. Šo 18 gadu laikā, kopš esmu prom, diemžēl jāsaka, ka Latvijā nekas īsti nav mainījies.
Jā, protams, man ir skaistas atmiņas no Latvijas. Man ļoti garšo latviešu ēdiens, man ļoti patīk Latvijas daba, arī manam vīram, sevišķi mūsu skaistie meži, kuru te tikpat kā nav, bet uz dzīvi es tur nevarētu atgriezties. Man šeit ir sava māja, tepat ir Makša kapa vieta, bērni iet šeit skolā un man ir stabila dzīve. Vai Latvijā man būtu vismaz līdzīgas darba iespējas un perspektīvas – šaubos. Ja man pirms 18 gadiem būtu normālas darba un dzīves iespējas, es noteikti nebūtu Latviju pametusi. Neviens negrib prom no savas dzimtenes, bet neviens arī negrib dzīvot nabadzībā.
Latvijas kontekstā, protams, milzīgs risks saistās arī ar ģeopolitisko situāciju. Gan kari, kas šobrīd notiek, gan to izraisītās ekonomiskās sekas. Ņemot vērā to, kas notiek šobrīd pasaulē, cilvēki drīzumā vairs nesamierināsies ar tik straujo cenu kāpumu, viņi vairs nebūs spējīgi pavilkt savu kredītmaksājumu slogu, mēs nonāksim līdz globālajai krīzei, un tas ir neizbēgami. Īrijā to mēs redzam jau tagad. Lauksaimnieki, kas bija izdzinuši tehniku uz ielām, bloķējot satiksmi un protestējot pret degvielas cenu kāpumu, šeit tomēr kaut ko panāca – 10 centi no cenas būs nost, tas jau ir izcīnīts. Ja mēs salīdzinām Īriju un Latviju šajā ziņā, te tauta nesamierinās ar valdības izdomātām muļķībām. Viens no piemēriem – pirms aptuveni 5 gadiem valdība pēkšņi paziņoja, ka mums būs jāmaksā par ūdeni, lai gan ūdensapgāde Īrija vienmēr ir bijusi bezmaksas, tas tiek ierēķināts mūsu nodokļos. Kad cilvēki sāka saņemt ūdens rēķinus, neviens pat nedomāja par tiem maksāt, un šis mēģinājums ieviest maksu par ūdeni sabruka nedēļas laikā. Ir pat nedaudz žēl, ka latvieši neiet uz ielām un neaizstāv savas tiesības, jo tik ilgi ir dzīvojuši valstī, kur nekas nemainās, ka ir to pieņēmuši kā normu.
Dzīves līmenis un atalgojums nav tikai par to, vai būs nauda, ar ko apmaksāt dzīvokli vai nopirkt ēdienu. Latvijā tas ir viens no iemesliem milzīgi augstajiem pašnāvību rādītājiem. 2008. gadā, tieši pēc manas aizbraukšanas uz Īriju, pašnāvību izdarīja mans brālis, jo viņš neredzēja nekādu nākotni – ar Latvijas minimālo algu fiziski nav iespējams apmaksāt pamata izdzīvošanu. Ja jau mēs esam Eiropas Savienībā, kāpēc Latvijā tikai cenas ir Eiropas Savienības līmenī, bet netiek nodrošinātas atbilstošas algas? Te nav ko brīnīties, ka esam viena no drūmākajām un nelaimīgākajām tautām – strādāt no rīta līdz vakaram, nesaprotot, kur nopelnītais pazūd – tas ir milzīgs slogs, ko ne katrs var izturēt.