Sieviete sievietei – draugs, sabiedrotais vai ienaidnieks?
Lidostas autobuss uz centru ir piebāzts līdz malām. Ar savām trim smagajām somām esmu sev radusi vietu priekšgalā, tur, kur tās četras ne visai ērtās sēdvietas viena otrai pretī. Tā kā čemodāns ir smags, vietas maz un arī fiziskie manevri pārpilnajā transportā ierobežoti, iestumju ceļasomu kaut kā nebūt sev blakus pie kājām, līdz ar to mazliet aizņemot fizisko telpu starp savu un pretējo vietu – pretējā sēdvieta paliek brīva. Tai blakus apsēžas kāds kungs, kas atspiežas pret abām vietām, un viss ir mierīgi, līdz pieturā “Valsts arhīvs” iekāpj jau pa gabalu dzirdams tantuks. – Kas tas ir, ka nekas nav brīvs! šamā kliedz un purpina, šķeļot savu ceļu starp nogurušajiem tūristiem. – Es te nestāvēšu kājās viņas čemodāna dēļ! viņa nopurpina vēlreiz un metas virsū vietai, kas jau tā ir pieblīvēta ar cilvēkiem un mantām. Skatos, kas nu būs, nebūtu jau problēmu viņu palaist, bet viss te ir tik pārpilns, ka labāk nemaz nekustēties un nepadarīt visu vēl sarežģīti neērtāku apkārtējiem braucējiem un sev. Turklāt, baidos, ka nemaz ārā no savas vietas fiziski netiktu. Bet tantukam vienalga, viņa grib mesties tukšajā vietā, kas acīmredzami nav iespējams.
– Neiespējamais ir iespējams – visiem tādu gribasspēku! nodomāju pie sevis. Pretī sēdošais kungs pieceļas, loģiski saprotot, ka cita risinājuma šeit nav. – Lai viņa to koferi tur kaut klēpī! tantuks ar indīgu pieskaņu norūc, ieņemot kunga piedāvāto vietu un nicinoši skatoties man virsū. – Varbūt gribat te sēdēt? viņa norāda vīrietim uz neiespējamo, brīvi piebāzto vietu. Viņš protams atsaka. – Laipni lūdzam Latvijā, dārgā! es sev nosaku. Atpakaļ skarbumā, atpakaļ dzīvē. Tantuks joprojām met uz manu pusi nelabus un iznīcinošus skatienus. – Nu tiešām?? es pie sevis atkal nodomāju. Es neesmu pret pieklājību, jebkurā citā gadījumā būtu viņu palaidusi, bet šobrīd tas vienkārši fiziski nav iespējams, turklāt neesmu arī gulējusi visu nakti, arī brokastis nav ieturētas un čemodāns sver pāri 15 kilogramiem. – Tu tagad vēlies, lai es kaut kā turu to sev uz ceļiem, neņemot vērā, ka man ir vēl divas somas un diezgan apšaubāms fiziskais stāvoklis? Pie joda, bonusā visam es arī varētu būt stāvoklī! (bet labi, ka neesmu) – Kādēļ Tu tā pret mani izturies? pie sevis vāros, bet nesaku neko, tēloju muļķi, kā saka, vai drīzāk – tēloju ārzemnieci, kas nesaprot latviski. – Un kādēļ Tu klūpi virsū man, bet ne vīrietim, kas turpat vien sēdēja bez somām un kas nebūtu Tevi bez šīs visas ambrāžas palaidis apsēsties? prātoju. Caur saulesbrillēm uzlūkoju tantuku, kura seja ar daudzajām grumbām atgādina dzīves karti ar dažādiem tās līkločiem. Neizskatās laimīgs, pat dabūjis sev sēdvietu. Laimīgi cilvēki viens otram krāgā neklūp, sev atgādinu. – Lai jau viņai tiek, lai jau viņai tiek, lai jau viņai tiek, es kā mantru sev skandinu līdz pat centram, tādā veidā cenšoties sevi nomierināt. Un te es aizdomājos par sievietēm. Marts jau vēl nav beidzes.
Vai reizēm nav tā, ka lielākais soģis, tiesību un spēju ierobežotājs mūsdienās (tas jāuzsver) sievietei ir nevis vienmēr gānītais vīrietis, bet kāda cita sieviete? Protams, ne visos gadījumos, bet vairumā no tiem?
Šis ir ļoti subjektīvs un personisks stāsts, kas, iespējams, ļaus palūkoties no “otras puses”. Bet varbūt arī nē. Vienalga, jo šīs ir manas marta pārdomas par savā dzīvē ar sievietēm piedzīvoto.
Viss sākās ar māti, tās mūžam vērtējošo skatienu un skarbumu. Pirmie pašapziņas kritumi, psiholoģiskie traucējumi un traumas gūtas tieši no viņas, ne tēva, protams, saprotot, ka viņa darīja visu iespējamo konkrētā dzīves situācijā, bet tomēr, tomēr.. Mani nepamet sajūta, ka dažkārt tā nebija. Varēja mierīgi iztikt bez vairākām it kā nobriedušas sievietes piezīmēm uz vēl jaunas un topošas sievietes personības attīstību. – Kurš tevi tādu precēs? Ir jānolaiž ausis un jāpieņem. Tu tiešām esi stulba! Kur tāda var rasties? Labāk nevarēji? Neko tu nemāki!
Tālākais ceļš jau veda skolas gaitās, kur, lielākoties, atkal bija sievietes – skolotājas. Un jau atkal, no tiem pāris skolotājiem – vīriešiem es nekad netiku dzirdējusi nevienu lieku un muļķīgu piezīmi, kas attiektos uz manām zināšanām, gudrību, personību vai izskatu. – Tevi veikalā nevar laist, rēķināt nemaz nemāki! Meitene un nemāk zeķi adīt, nu, nu..
Tālāk jau darba dzīvē arī gadījās tā, ka bija “draudzīgs sieviešu kolektīvs” ar vien diviem trim kolēģiem – vīriešiem. Redaktore – pusmūža sieviete, kas dzīvoja viena un, acīmredzami, nīda citas sieviešu dzimtes pārstāves, ne tikai pelnīti norādīja uz manām kļūdām un trūkumiem darbā, bet arī atļāvās personiskus vērtējumus par manu raksturu un personību. Līdz mielēm personiskus, kuri bieži bija nevietā, lieki un nevajadzīgi. – Aizej un sadedzini savus diplomus! viņa man, dienu pēc manas dzimšanas dienas, pavisam nopietni saka, jo biju pieļāvusi kādu kļūdu. Acīmredzami, ne tik briesmīgu, lai visi diplomi būtu jāsadedzina..
Tiesa, es nebiju vienīgā. Radās priekšstats – jo, pirmkārt, sieviete un, otrkārt, jo skaistāka sieviete, jo vairāk viņa par to dabūja bietē. Raidījuma moderatore bieži tika izsmieta par to, ka acis jau smukas, bet prāta ta` nav. Tik vien tā darba, kā aiziet un smuki izskatīties. Kādai citai skaistai kolēģei viņa lika regulāri veidot sižetus par kapiem. Arī man tika tas gods intervēt bezpajumtniekus un meklēt piefilmējumiem neesošas kaijas. Tagad atskatoties, varu teikt, ka tā bija kārtīga darba skola, daudz ko arī iemācījos un sapratu. Tomēr šobrīd šādu skarbumu pret sevi noteikti nepieļautu. Jo jaunāks un jo sieviete, jo var vairāk bliezt virsū, vai ne? Jo īpaši, ja esi jauns, naivs un baidies pazaudēt darbu.
Un tad vēl mūžīgās tenkas un aprunāšanas. Arī man, protams, šad un tad patīk patrīt mēli (kuram gan ne?), bet tas nav mans galvenais dzīves hobijs. Izrādās, arī šeit var būt vairāki līmeņi, līdz kam tiekties. Iepriekšējā darbā aprunāšana kā nerakstīts likums bija pieņemts darba pienākumos, vienā šaurā birojā sēžot trim sievietēm. Kā vēl sevi izklaidēt? Tiklīdz viena izgāja no telpas, otra metās trešajai teikt kaut ko par pirmo. Tiklīdz otrā izgāja no telpas, pirmā teica kaut ko par otro. Trešai viss bija līdz brošai, un prātā nāca skaudra apziņa – ja es izeju no telpas, būtu ārkārtīgi naivi domāt, ka tajā ir klusums. Cik liela ir iespēja, ka tevi neaprunā, ja reiz aprunā visus pārējos? (jeb pārējās) – Paskaties, kas šai mugurā! Šajā vecumā.. – Vai viņa ir stāvoklī? Nevar būt, ka vienkārši resna.
Ar vīriešiem vienmēr esmu jutusies brīvi (izņemot gadījumus, kad kāds cenšas “lenkt” vai kā citādi apburt, tad gan ir pretēji un iekšēji sastingstu). Vīrieši mani nekad nav pazemojuši, apsmējuši, kritizējuši un likuši sevi apšaubīt. Iespējams, man vienkārši ir paveicies, dzirdot, kas vien pasaulē notiek. Bet tas viss neviļus man liek domāt, ka ne jau vīrieši ir tie, kas visu laiku apspiež, diskriminē, draud un pazemo. Pēc maniem novērojumiem, viņiem, lielākoties, ir vienalga. Viņi bieži visu pieņem, kā ir. Kam nav vienalga, kas var pateikt ko indīgu un kritizēt, ir sieviete. Vismaz manā dzīvē. Sievietes klātbūtnē vairumā gadījumu esmu jutusies vērtēta, sodīta un izaicināta. Ka man kaut kas ir jāpierāda, jāatstāj labs iespaids, jābūt labai un ērtai. Jābūt skaistai un tievai. Ka jādod vieta citai sievietei, pat, ja blakus sēž spēcīgs un vesels vīrietis. Ka tu vari būt pārāk gudra, skaista, tieva, resna, ar kosmētiku vai bez, ar smagām somām vai bez – arī tā būs tava vaina un mīnuss kā cilvēkam.
Nobeigumā – lai neizklausītos tik pesimistiski, gribu vēlreiz atkārtot jau zināmu patiesību. Lai mēs kā sievietes iegūtu vēl lielāku spēku un pārliecību par sevi, mums ir jābūt savstarpēji vienotām, ne kritiski un vērtējoši šķeltām. Viegli teikt, grūti izdarīt, zinu. Bet tomēr, ar maziem solīšiem varam censties iet tai virzienā. Mēs varam viena otru celt, ne gremdēt, un uzmundrināt, ne mūžīgi vērtēt. Mēs varam arī vienkārši būt, lai arī kādas būtu. Un tas viss būs okei.
Es vienalga vienmēr esmu un būšu par sievietēm, lai kā būtu bijis. Mēs varam daudz vairāk, nekā mums šķiet. Un bieži vien mēs pieņemam un paciešam pārāk daudz.